Homoseksuālisms biologa skatījumā. 1. daļa
Jēkabs Raipulis
Sabiedrībā ik pa laikam uzvirmo strīdi par homoseksuālu attiecību cēloņiem, par to, vai un cik tālu tās atzīt, vai pielīdzināt laulībām, vai atļaut homoseksuāliem pāriem audzināt bērnus utt.
Savs viedoklis par to ir bioloģija zinātņu doktoram, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas profesoram Jēkabam Raipulim. Diemžēl viņa raksti ne vienmēr medijos tiek pieņemti publicēšanai. Piedāvājam tās lasītājiem kā ierosinājumu diskusijām.
Meli un iecietība
Mēs lasām aizkustinošus rakstus un klausāmies raidījumus par to, kā tiekot diskriminēti cilvēki ar homoseksuālu uzvedību Latvijā, kurā esot izteiktākā homofobija pasaulē. Kāds homoseksuālisma aktīvists patētiski izsaucas: «Mēs iebrienam reakcionāros, autoritārisma dubļos, ja neļaujam visām minoritātēm vienādas tiesības!» Es mēģinu saprast, ar ko šī minoritāte ir tik īpaša un ar ko tā atšķiras no citām cilvēku īpatnībām, ka tā jāizceļ un sevišķi jāciena. Savukārt, ja kāds izsaki vēlmi, lai homoseksuālistu praids netiktu rīkots Rīgas centrā, viņš kļūst par progresa nīdēju, atpakaļrāpuli, homofobu. Ja jums ir kādas citas domas par homoseksuālisma vietu sabiedrībā, kas atšķiras no pašu homoseksuālistu sludinātā, jūs tiekat pasludināts par cilvēktiesību ierobežotāju.
Padomju laikos man bija kolēģe, kura katru dienu pārmeta, kādēļ jūs — latvieši — nemīlat krievus. Jā, man bija iemesli, kādēļ viņus nemīlēt, taču visvairāk tracināja tas, ka sociālisma ideoloģiju pārstāvošie mēģināja iestāstīt to, kas acīmredzami neatbilda patiesībai. Līdzīgi ir arī ar homoseksuālo uzvedību un attieksmi pret to. Ja ik brīdi mēģina iestāstīt, cik homoseksuālisms ir cildena un slavējama īpašība, turklāt cenšas to pamatot ar nepatiesu informāciju, tad tas izraisa pamatotu nepatiku.
Saceltais troksnis par seksuālo minoritāšu tiesību ierobežošanu nekādā gadījumā neveicina to saprātīgu risināšanu, par ko šķietami iestājas homoseksuālisma ideologi. Šajā polemikā, no vienas puses, ir labi pārdomāta un organizēta homoseksuālisma propagandētāju un aizstāvju darbība ar vienotiem argumentiem par demokrātijas un cilvēktiesību pārkāpumiem, no otras puses, tradicionālo vērtību aizstāvju tīri instinktīva reakciju uz nesaprotamu, nepatīkamu un vairuma izpratnē amorālu normu uzspiešanu vai iestāstīšanu, ka tās ir pareizas un labas. Abas puses cenšas pierādīt savu taisnību.
Protams, naivi cerēt, ka ar argumentiem var mainīt pārliecību, ja argumentus nesaprot, bet it īpaši, ja tajos neieklausās un ignorē. Pirms vairākiem gadiem piedalījos portāla «Delfi.lv» organizētā diskusijā par homoseksuālismu, kurā centos no zinātniskā viedokļa pamatot tradicionālās heteroseksuālās attiecības kā normu. Anonīmajos komentāros saņēmu visneiedomajamākos savas riebīgās uzvedības un ļaunās dabas raksturojumus. Taču tajos nebija zinātniski pamatotu pretargumentu, bet dabas un arī sociālo likumību ačgārna izpratne. Kopš tā laika nekas nav mainījies ne attieksmē, ne argumentos. Neviens zinātniskais pamatojums nav sadzirdēts, nav ne mazākās vēlmes censties izprast stāvokļa nopietnību. Anonīmie komentāri, kas bija pie mana raksta, gan varētu noderēt psiholoģiskiem pētījumiem, kas zināmā mērā atsedz homoseksuālistu no sabiedrības slēptās domas. Tie ļautu izvērtēt, cik tās ir «nevainīgas» un «nekaitīgas». Piemēram, «Murgs un vēlreiz murgs. Šādi Rāpuļi tumšā skapī turami vai cirka arēnā rādāmi!» (vārdu spēle, mans uzvārds ir Raipulis).
Kādā J. Dombura vadītajā televīzijas diskusijā skanēja daudzkārt tiražētās nepatiesības par homoseksuālismu. Atklājās arī politiķu nezināšana par jautājuma būtību, kuslums un bailes izteikt kaut ko tādu, kas varētu kaitēt viņu popularitātei. Jau pašā jautājuma nostādnē, ja tu atzīsti praidu, tu esi progresīvs, demokrātisks, eiropeisks, iecietīgs, ja nē — reakcionārs, progresa nīdējs, ir noliegta iespēja izteikt argumentus, kas veicinātu sapratni, un virzību uz konsensu, uz ko itin kā aicina praida organizētāji. Taču, manuprāt, ne jau praida noorganizēšana pilsētas centrā ir būtiskais, bet gan pēc iespējas lielāka trokšņa sacelšana. Tas homoseksuālismu nostāda līdzās tiešām nopietnām problēmām, līdz ar to radot neveselīgu ažiotāžu un interesi jauniešos, kuri acīmredzot ir šo aktivitāšu adresāts.
Kādēļ homoseksuālisma jautājums tik aktīvi tiek izvirzīts? Kuri ir ieinteresēti, lai par to pēc iespējas vairāk runātu, lai ap to virmotu kaislības? Protams, nevienu nevajag diskriminēt, nevajag darīt pāri. Taču neizpratni rada vēlme šo novirzi uzdot par kaut ko sevišķu, kas prasa īpašu attieksmi, turklāt cenšoties pierādīt, ka tā ir dabiska un sabiedrībai derīga.
Bet tagad neliela apgalvojumu analīze, ar kuriem homoseksuālisma aktīvisti pamato cīņu par «savām tiesībām»:
1. «Homoseksuālisms ir bieži sastopama parādība.» J. Dombura raidījumā un populārās publikācijās tiek apgalvots, ka ikkatrā sabiedrībā un arī laikmetā ir 8—12% homoseksuāli orientētu cilvēku, bet konkrēti Latvijā to esot 200 000 (kaut ko apgalvot par Latviju gan nav nekāda pamata, jo nav veikti pētījumi). Savukārt pētījumi ASV ir sekojoši: 12 lielākajās pilsētās sevi par homoseksuāliem vai biseksuāliem uzskata ap 9% cilvēku, 88 pēc lieluma nākamajās pilsētās — 4,2%, nelielās pilsētiņās ap 2%, laukos — zem 1%. Šie skaitļi nepārprotami rāda, ka homoseksuālisma izplatībā svarīga ir attieksme pret to. ASV laukos un mazās pilsētiņās šī uzvedība netiek īpaši atbalstīta un akceptēta, tāpēc šeit par homoseksuāļiem acīmredzot kļūst tikai tie, kuriem uz to ir bioloģiski nosacīta ievirze. Apkopojot vairāku valstu pētījumu rezultātus, kļūst redzams, ka lielais homoseksuāli orientēto procents rodas no tā, ka samērā daudzi pusaudža gados vai arī vēlāk ir izmēģinājuši homoseksuālos sakarus, tomēr NAV pie tiem palikuši. Tādu, kuriem šī sliecība ir stabila, nav vairāk par 1—2%. Piemēram, Anglijā tikai homoseksuāls dzīvesveids ir 1% geju, 0,3% lesbiešu, Somijā — 0,9% geju, 0,5% lesbiešu, arī Francijā un ASV šie skaitļi ir līdzīgi.
2. «Homoseksuālisms ir ģenētiski noteikts, tātad negrozāms «kā acu krāsa».» No ģenētiskā viedokļa šāds apgalvojums nav ne ar ko pamatots. Tas izriet no pašu homoseksuālisma adeptu cita apgalvojuma, ka homoseksuālā orientācija ir nepārtraukta pāreju rinda no izteikta homoseksuālisma caur biseksuālismu līdz izteiktam heteroseksuālismam. Šis pēdējais apgalvojums ir tuvs patiesībai un atbilst poligēni noteiktas pazīmes ģenētiskajai determinācijai ar multifaktoriālu izpausmi, t. i., vismaz daļai tās formu svarīgi ir sociālās vides apstākļi, kas nosaka, vai tā izpaudīsies vai ne, daļai — tikai sociālā vide. Arī tas fakts, ka ar gadiem cilvēku daudzums, kas sevi atzīst par homoseksuāli orientētiem, samazinās, liecina, ka šī īpašība nemaz nav tik negrozāma. Piemēram, 1996. gadā Sanktpēterburgā veiktajā pētījumā konstatēts, ka vecumā no 18 līdz 34 gadiem sevi par gejiem atzīst 2,7% vīriešu, vecumā no 35 līdz 55 gadiem — 0,6%, vecumā no 55 līdz 74 — 1,3%. Faktiski, tikai ap 1% cilvēku ir ar iedzimstošu vai ar embrionālajā attīstībā iegūtu bioloģisku homoseksuālo orientāciju. Līdzīgi kā citas poligēni iedzimstošas novirzes. Pārējie homoseksuālās uzvedības gadījumi ir sociālās vides ietekmē radušies.
Homoseksuālās orientācijas rašanās cēloņi ir dažādi — kā tas ir ar vairākām bioloģiski sociālajām negācijām — alkoholismu, zagšanu u. c. Kā daudzām sarežģītām cilvēka pazīmēm, īpaši saistītām ar psihi, ir dabisks noviržu procents, kas noteikts ar ģenētiskajām dzimuma veidošanās kļūdām. Par to liecina atsevišķu identisko dvīņu pāru vienādā homoseksuālā orientācija. Nākamais noviržu rašanās periods ir embrioģenēze, kad veidojas dzimumorgāni un dzimumhormoni, kuri iedarbojoties uz smadzeņu attīstību tās maskulinizē (vīrišķo) vai feminizē (sievišķo). Šajā laikā arī citi faktori var ietekmēt smadzeņu maskulinizāciju vai feminizāciju. Pētījumos konstatēts, ka grūtniecēm, kuras, iznēsājot bērnu, lietojušas fenibarbitālus, biežāk nekā tām, kuras tos nav lietojušas, bērni ir ar homoseksuālu vai transseksuālu orientāciju.
Nākamais normālu dzimuorientāciju izmainošais apstāklis ir bērnu seksuālā izmantošana. Vēl nākamais — sociālā vide un sabiedrības vai atsevišķu sabiedrības grupu attieksme pret homoseksuālo uzvedību.