Homoseksuālisms biologa skatījumā. 2. daļa
Jēkabs Raipulis
(sākums šeit) 3. «Homoseksuālisms ir seksuālās uzvedības normas viena no formām.» To itin kā apstiprinot jau iepriekš minētā sakarība, ka ir nepārtrauktas pārejas no izteikta homoseksuālisma līdz heteroseksuālismam. Taču līdzīgu sakarību mēs redzam vairākām ģenētiski noteiktām īpašībām un smagām novirzēm. Piemēram, šizofrēnijai arī ir dažāda smaguma formas no nepieciešamības atrasties psihiatriskajā slimnīcā līdz vieglām formām, kas ļauj dzīvot vairāk vai mazāk normālu dzīvi. Neviens šizofrēniju nesauc par normu.
Līdzīgi ir ar homoseksuālismu. Tā kā 1973. gadā ASV psihiatru asociācija (ar nelielu balsu vairākumu) nobalsoja, ka homoseksuālisms nav psihiska novirze, to izslēdza no slimību skaita. Homoseksuālisma aizstāvji uz šī pamata apgalvo, ka viņu uzvedība ir normāla. Taču runa nav par kaut kādu abstraktu absolūto normu. Homoseksuālisma gadījumā runa ir par normu attiecībā uz vienu no cilvēka pamatvajadzībām — sugas turpināšanu. Tātad šeit novirze ir reproduktīvajā jomā, proti, tā ir neauglība. Neauglība var būt gan reproduktīvo funkciju fizioloģisku vai funkcionālu traucējuma rezultāts, gan arī psihiskas dabas parādība. Homoseksuālisma gadījumā tā ir psihiskas dabas parādība, t. i., nespēja (nevēlēšanās) kontaktēt ar pretējā dzimuma indivīdiem un stāties dzimumattiecībās.
Kādas pūles gan nepieliek laulātie ar reproduktīvajiem traucējumiem, lai tiktu pie bērna, cik līdzekļu neiztērē, lai izārstētu šo novirzi! Bet nosaukt homoseksuālismu par novirzi, t. i., neauglību, tiek uzskatīts par lielāko diskriminācijas izpausmi. Jāpiebilst gan, ka oficiālajā 1980. gada diagnožu sarakstā (DSM — III) ir minēta «distonā homoseksualitāte» (distonija — psihiatriskais termins, kas apzīmē stāvokli, kad indivīds jūt asu neapmierinātību par kaut kādām netipiskām īpašībām un gribētu no tām atbrīvoties.
4. «Homoseksuālismu nevar iegūt. Tas vai nu ir, vai nav.» Par to, ka homoseksuālā uzvedība daudzos gadījumos tomēr ir iegūta nevis iedzimta, liecina ļoti daudz piemēru. Tādās cilvēku grupās, kur nav normāla vīriešu un sieviešu attiecība (jauniešu un jaunavu semināri, cietumi, izolētas armijas daļas u. c.) homoseksuālās attiecības sāk veidoties biežāk. Piemēram, ASV homoseksuālisms visizplatītākais ir lielpilsētā Sanfrancisko un nelielās koledžu pilsētās. Taču visbiežāk par homoseksuālistiem kļūst seksuālās vardarbības vai pavedināšanas (pedofilijas) rezultātā. Kādā klīnikā, aptaujājot homoseksuālus un biseksuālus vīriešus, tika konstatēts, ka 35 % no homoseksuālajiem vīriešiem sāka seksuālo dzīvi vardarbīgas piespiešanas rezultātā — vidēji 10 gadu vecumā, kas arī vēlāk noteica viņu homoseksuālo orientāciju.
5. «Homoseksuālisms nav ārstējams.» Atsevišķos gadījumos patreizējā medicīnas attīstības līmenī varbūt tiešām ārstēšana nedod vēlamo rezultātu, taču citos gadījumos rezultāts ir pozitīvs. Tajā gadījumā, kad novirze ir ģenētiski noteikta, ārstēšana šobrīd var nebūt sekmīga. Ja homoseksuālisms iegūts, tas ir novēršams. Noteicošais homoseksuālistu apgalvojumā «nav ārstējams» ir nevēlēšanās mainīt uzvedību. Arī citās ar seksu saistītajās novirzēs var novērot: kaut arī konkrētais indivīds saprot novirzes nedabiskumu (sadomazohisms, pedofilija, transvestītisms), tomēr nevēlas no tās atbrīvoties. Piemēram, aptaujās noskaidrots, ka tikai 15 % sadomazohistu vēlētos atbrīvoties no savas problēmas, bet 76 % transvestītu nekad nav vērsušies pēc palīdzības pie ārsta vai psihologa.
6. «Homoseksuālie pāri ir ļoti stabili.» Arī šis apgalvojums nav patiess. Seksuālās attiecības geju pāra starpā ļoti lielā mērā ir gadījuma rakstura. Daudziem geju pāriem, kas dzīvo kopā, šī kopdzīve ir īslaicīgāka par heteroseksuālo pāru attiecībām. Piemēram, ASV vairāk vai mazāk stabilos pāros dzīvo 24 % geju un 43 % lesbiešu. Anglijā geju, kuri dzīvoja kopā, kopdzīves ilgums vidēji bija četri gadi.
7. «Homoseksuālistu pieņemtie bērni ne ar ko neatšķiroties no heteroseksuālajās ģimenēs augušajiem.» Arī šim apgalvojumam ir grūti piekrist. Gadu simtiem audžu bērnu audzināšana allaž bijusi saistīta ar dažādām problēmām un arī iznākumu. Kā var izdarīt secinājumus no pavisam vēl nedaudzajiem homoseksuālajās ģimenēs augušo bērnu novērojumiem, ka te viss ir normāli? Turklāt amorāli ir prasīt, lai vienas sievietes dzemdētu bērnus, bet audzinātu citas, kuras tos radīt nevēlas. Tāpat arī nemaz tik daudz geju un lesbiešu pāru neaudzina bērnus, ja arī tas ir iespējams. Piemēram, ASV tikai 21,7 % no lesbiešu pāriem audzina bērnu, un tikai 5,3 % no geju pāriem audzina bērnus.
Nākamais jautājums, kas diskusijās par homoseksuālismu visbiežāk tiek apspriests, vai homoseksuālisma propaganda ir «nevainīga». Šis jautājums šobrīd ir saasināts ar tā saucamā praida organizēšanu un atšķirīgo attieksmi pret to gan dažādos sabiedrības slāņos, gan dažādās valstīs. Cilvēku noraidošā attieksme pret geju praidiem un propagandu tiek pielīdzināta rasismam un nosaukta par homofobiju. Tā jau tiek salīdzināta ar fizisku izrēķināšanos.
7.1. Par bīstamāko homoseksuālisma ekspansijas ļaunumu varam uzskatīt demogrāfisko situāciju. Ja 10 % no Latvijas iedzīvotājiem (pēc geju apgalvojuma) ir homoseksuāli orientēto (bet tur, protams, neietilpst bērni un veci cilvēki), tad starp reproduktīvajā vecumā esošajiem šis procents ir vēl lielāks. Savukārt ap 10 % heteroseksuālu ģimeņu nevar būt bērnu neauglības dēļ. Tātad tajās ģimenēs, kur var būt bērni, to vajadzētu būt vismaz 4—5, lai saglabātu to iedzīvotāju daudzumu, kas patlaban ir Latvijā.
Kādas konsekvences izriet no šīs demogrāfiskās situācijas gan Latvijā, gan vairumā Eiropas valstu? Neapšaubāmi tās ir gan ekonomiskas, gan sociālas. Lai saglabātu augstu dzīves līmeni aizvien vairāk novecojošajai populācijai, vajag jaunas darba rokas, kas nāks no citu kultūru un reliģiju zemēm, kur dzimstība ir augsta. Kad šo iebraucēju īpatsvars sasniegs noteiktu kritisko robežu, diez vai viņi rēķināsies ar eiropiešu «demokrātiskajiem iekarojumiem» — indivīda tiesību neaizskaršanu, sieviešu un vīriešu vienlīdzību u. c. Nav dzirdēts, ka islāma valstīs notiktu homoseksuālistu praidi. Ir gan dzirdēts, ka tur tos, kuri pārkāpj islāma kanonus, nomētā ar akmeņiem. Apgalvojumam, ka pasaule jau tā ir pārapdzīvota, tātad mums eiropiešiem ir jāupurējas, dzīvojot bezbērnu homoseksuālās attiecībās, nav pamata. Jautājums ir par to, vai mēs gribam saglabāt savus demokrātiskos sasniegumus un Eiropas civilizāciju. Ja atbilde ir — «Jā!», tad mums pašiem ir sava populācija jāsaglabā, ja atbilde ir — «Nē!, tad, protams, lai viss iet savu ceļu — pretī iznīcībai.
7. 2. Nepamatots ir apgalvojums, ka ar geju aktivitātēm nevienu nevarot ievirzīt uz homoseksuālu uzvedību. Pusaudžiem viss, kas atšķiras no tradicionālā, liekas interesants un pārbaudāms. Tas ir ceļš, kā iesaistīt jauniešus homoseksuālo attiecību apritē. Tiek kultivēts jaunekļu skaistuma apjūsmošanas un cēlās skolēna mīlestības pret savu skolotāju mīts, kas bijis izplatīts antīkajā pasaulē un bijis iedvesmas avots daudzām slavenībām. Turklāt ne tikai platoniskās (garīgās), bet miesiskās mīlestības veidā. Vairāku slavenību biogrāfijās var atrast faktus par jaunekļu pakļaušanu savām iegribām ar savu autoritāti un samulsināšanu. Piemēram, par baleta trupas vadītāju S. Djagiļevu biogrāfi raksta, ka visi jaunekļi (arī jaunāki par 18 gadiem) izgāja caur viņa gultu, ja gribēja trupā strādāt, neskatoties uz to, vai to vēlējās, vai nē. Turklāt — neatkarīgi no seksuālās orientācijas. Jau tas vien, ka pēc 30 gadu vecuma sevi par homoseksuāli orientētiem atzīst daudz mazāk vīriešu nekā jaunākos gados, liecina, ka daudziem homoseksuālā orientācija bijusi uzspiesta vai ziņkārības ierosināta, ne bioloģiski noteikta.
7.3. Apgalvojums, ka sekss un reproduktīvā funkcija nav saistāma, arī ir viens no homoseksuālisma teorētiķu izdomājumiem. Tas baudas gūšanu atrauj no katras dzīvās būtnes vajadzības — nodrošināt dzīvības saglabāšanos un nepārtrauktību. Šī vajadzība ir tāda pati kā ēšana, dzeršana, elpošana u. c. pamatvajadzības. Mēs jau varam arī ēst tikai baudas dēļ (kā to kultivēja senie romieši), bet, ja baudas nolūkam izmantotie produkti nebūs pilnvērtīgi, mēs pazaudēsim veselību vai dzīvību. Mēs varam pārēsties iekšējas nepiesātināmības dēļ kā bulīmijas slimnieki. Līdzīgi arī seksa atraušana no reproduktīvās vajadzības (gan homo, gan heteroseksuālajās attiecībās) noved pie bēdīgām sekām.
Bez tam jāņem vērā arī morālie un psiholoģiskie zaudējumi, ko nepamana homoseksuālās aizrautības karstumā. Tā ir vecu homoseksuālistu vientulība. Homoseksuāļiem vērojama stipri augstāka saslimstība ar dažādām psihiskajām slimībām. Turklāt tās cēlonis nav sabiedrības attieksme. Cēlonis ir drīzāk pārtrauktā dabiskā cilvēka turpināšanās nākamajās paaudzēs jeb nemirstība. Par dvēseles nemirstības zaudēšanu neņemos spriest, bet ģenētiskās nemirstības, nepārtrauktības apraušanās ir pārdomu vērta. Nerealizētais sugas turpināšanās instinkts, kurā ietilpst ne tikai seksuālā aktivitāte, kas ir reprodukciju motivējošais faktors, bet arī pēcteča radīšanas un gādības par pēctečiem nerealizētā vajadzība, ar gadiem kļūst aizvien nozīmīgāks un psiholoģiski traumējošs faktors.
Kādēļ gan seksuālā bauda būtu stādāma augstāk par citām, turklāt gūstama par katru cenu un visos iespējamajos veidos? Ja jau tiek uzsvērta tāda nepieciešamība, visefektīvākais variants būtu ievadīt smadzenēs baudas centrā elektrodu un, kairinot attiecīgo centru, gūt maksimālo baudu. Dzīvniekiem, kuriem šādi elektrodi eksperimentos tiek ievadīti, neko vairāk nevajag, kā tikai nepārtraukti kairināt šo baudas centru, līdz iestājas nāve.
Visticamāk, homoseksuālā uzvedība ir saistīta arī ar vairākām nevēlamām psihiskām izpausmēm emocionālajā sfērā. Gejiem — daudz biežāk kā heteroseksuālajiem vīriešiem — ir depresija, trauksmes sajūta, histērija, alkohola un narkotiku atkarība. Lesbietēm depresija, augsta alkohola un narkotiku atkarība ir vēl biežāk sastopama kā gejiem. Iespējams, ka tieši nepilnvērtības izjūta liek nepārtraukti prasīt, lai viņus īpaši atzīst. Arī izredzētības, lieluma mānija: «Mēs — homoseksuālisti — visu labāk saprotam, mēs esam progresīvāki, radošāki, gudrāki, visi ģēniji ir bijuši homoseksuāli u. tml.» Līdzīgi apgalvojumi virzīti uz to, lai radītu ap homoseksuālismu tā īpašas nozīmības «auru».
Turpinājums sekos…