Kustības «Dzimta» manifests
Ģimenes aizsardzība
«…nekad nevaicā, kam skanēs Zvans; varbūt tas skanēs Tev.»
no angļu XVII gs. dzejnieka un mācītāja Džona Donna svētrunas.
Mūsu acu priekšā iezīmējas nākamās valsts aprises kā vienai no ceturtās pasaules valstīm, kurai nav augšupejošas attīstības cilvēciskā faktora pilnīgākai izpratnei, bet ir tikai krišana lejup, kur cilvēks arvien vairāk līdzinās dzīvniekam. Skanot riteņu iemidzinošajai klaboņai, mērķtiecīgi virzās lejup vilciens, kura nosaukums ir «Latvija».
Cilvēkus ar dažādiem uzskatiem un pārliecību spēj apvienot jebkura kustība. Šīs atšķirības ir pašsaprotamas un pat nepieciešamas. Tomēr ir vajadzīgs kaut kas ļoti īpašs, kas spētu vienot tos cilvēkus, kuri ir apņēmušies iestāties par kopīgu lietu. Šis ļoti īpašais ir pamats, kas aptver visu konkrētās kustības dalībnieku morāles principus.
Kustības «Dzimta» pamats ir sekojošs:
Vispārējais princips: Apzināties (izprast patieso nozīmi) un pārvarēt (būt atbildīgam).
1. princips
Mēs atbalstām pašsaprotamas vecāku tiesības radīt, audzināt un pasargāt bērnus. No iepriekšminētā izriet, ka vecākiem ir tiesības dot saviem bērniem tādu izglītību, kādu viņi uzskata par nepieciešamu, pamatojoties uz savu morāli un pasaules uzskatu. Ģimenei ir tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus par tās attīstību, un nevienam nav tiesības šajos lēmumos iejaukties.
2. princips
Mēs atbalstām ģimenes stiprināšanu, pamatojoties uz pašsaprotamajām vecāku tiesībām (radīt, audzināt un pasargāt bērnus) un personīgo atbildību — šī ir mūsu koncepcija, kuru mēs piedāvājam kā alternatīvu: likumiem, kas veicina «vecāku bezatbildību» un citām negācijām, kuras mums uzspiež rietumi.
Rietumu modelis — ir vecāki kā savu bērnu aprūpētāji. Šis formulējums jau ir nostiprināts visos rietumu dokumentos un konvencijās kā arī ierakstīts Latvijas likumdošanā. Rietumu koncepcija paredz pilnīgu neuzticēšanos vecāku morālei un viņu pedagoģiskajām spējām. Kā sekas tam izriet vecāku vainas prezumpcija, kas, savukārt, ir pretrunā visai cilvēces vēstures pieredzei. Pēc rietumu standartiem, vecāki ir aprūpētāji un nekas vairāk. Tie nedrīkst audzināt, pieprasīt un pasargāt, bet var tikai nodrošināt un būt līdzās. Te atklājas mūsu pieeju principiālā atšķirība — mēs balstāmies uz laiku laikos pārbaudītu pieeju audzināšanas un izglītošanas jautājumos, kamēr mūsu oponenti izmanto apšaubāmas teorijas, kuras nepierāda neviens nopietns pētījums, kas būtu guvis atzinību pasaules sabiedrības acīs. Tiek izplatīta kļūdaina, izkropļota izpratne par bērnu tiesībām un viņu interesēm. «Bērna intereses» arvien biežāk tiek saprastas kā viņa pēkšņās iegribas un kaprīzes, nevis kā bērna pilnvērtīgas attīstības iespēja. Jēdziens «bērna tiesības» tiek skaidrots ārpus ģimenes veseluma, sašaurinot to uz bērna «tiesībām» būt pasargātam no saviem vecākiem, un tieši šāds skaidrojums kļūst par noteicošo.
3. princips
Mēs atbalstām pilnīgu un personīgu vecāku atbildību par savu ģimeni. Mēs gribam un varam nest pilnīgu un personīgu atbildību par saviem bērniem. Vecākiem ir tiesības pasargāt bērnu no jebkurām briesmām, ja viņi uzskata, ka tas var kaitēt bērnam. Tās ir likumīgas un pašsaprotamas vecāku tiesības noteikt, kas der un kas neder viņu bērnam. Mēs nevēlamies atteikties no savas atbildības par ģimeni, uzticot šo atbildību valsts amatpersonām.
4. princips
Mums ir nepieņemama totāla kontrole un dažādu pakalpojumu uzspiešana. Ir jāaizliedz šķirt bērnus no tiem vecākiem, kuriem nav atņemtas vecāku aprūpes tiesības.
Niecīgas palīdzības vietā, pēc kuras pilsoņi kļūdas pēc dodas uz sociālo dienestu, tā vietā lai saņemtu atbalstu, kuru valstij būtu jānodrošina, viņi pirmām kārtām saņem kontroli, kas ārda ģimeni. «Jums kaut kas trūkst? — tātad jūsu bērni nesaņem visu nepieciešamo! Tad jau mūsu pienākums ir viņus izņemt no šādas ģimenes, jo mēs taču rūpējamies par bērniem!» Tāds ir mūsdienu amatpersonu domāšanas veids.
«Seksuālā apgaismība» un perversiju (LGBTI) propaganda veicina korupciju. Izglītības un medicīnas iestādes darba apvienošanas kārtībā ir nodarbinātas ar informācijas vākšanu par potenciālajām nelabvēlīgajām ģimenēm, kas veido pamatu antiģimeniskās stratēģijas eskalācijai (palielināšanai), t. i., dod iespēju sabiedrības totālai (pilnīgai) kontrolei, uz kuru sabiedrība nevienam nav devusi tiesības.
No sīkumiem veidojas valsts kontroles tīkls pār ģimeni, veidojas atmosfēra, kas pauž trauksmi un neuzticēšanos vecākiem, mākslīgi tiek veicināti vardarbības un nežēlības apstākļi ap bērnu.
Mums ir nepieņemama izglītība kā pakalpojums. Mēs izglītību redzam kā pedagoga un vecāku audzinošu sadarbību tādas personības veidošanai, kas ir sabiedrības interesēs.
Uzdevumi
Kategoriski izslēgt tādu praksi, kas sekmē jelkādu likumprojektu un administratīvo mēru pieņemšanu ģimenes attiecību sfērā bez to iesniegšanas plašai un atklātai sabiedriskai apspriešanai — pedagogu, vecāku, zinātnieku, garīdznieku, tiesībaizsardzības iestāžu pilnvaroto personu vidū. Nekavējoties ar visu līmeņu valsts orgānu un sabiedrisko organizāciju atbalstu veidot valstī plašu diskusiju par ģimenes un bērnības aizsardzību Latvijā jau tuvākajā nākotnē.
Mēs esam par likumu, kurš nodrošina katram vecākam neatņemamas sociālas tiesības uz noteiktiem naudas līdzekļiem no valsts budžeta, kā arī uz noteiktu daļu no pamatlīdzekļu kapitāla fonda, kas viņam pienākas un, ko valsts ir paredzējusi bērna izglītošanai. Par likumu, izejot no kura vecāki, pamatojoties uz šiem līdzekļiem un tiesībām uz valsts ierādītām telpām mācību iestādei, varētu veidot savu skolu — garīgu un morālu teritoriju, neaizkarot citu cilvēku tiesības. Izglītības ministrijas pienākums ir izstrādāt šādu standartu, ņemot vērā sabiedrības pārraudzību, kas sakņojas demokrātijas principos.
Aizliegt antikonstitucionālus paņēmienus, jaucoties ģimeņu iekšējās lietās un pasludinot tās par nelabvēlīgām, izņemot gadījumus, kad tiek apdraudēta tās locekļu dzīvība un veselība, ko, savukārt, nosaka krimināllikuma kodekss.
Izanalizēt iemeslus un novērst sociālo dienestu, bāriņtiesu un nepilngadīgo lietu komisiju ieinteresētību (ieskaitot korupciju) bērnu nepamatotai izņemšanai no ģimenēm, aizliegt varas ļaunprātīgu izmantošanu šāda veida procesos.
Mūsu priekšlikums ir sekojošs: par bērna nelikumīgu izņemšanu no ģimenes un nodarīto morālo kaitējumu bērnam un viņa ģimenei, ko veicis kāds no aprūpes darbiniekiem, nekavējoties sodīt šo darbinieku ar atstādināšanu no amata, kā arī uzliekot sodu, nozīmējot labošanas darbus vai piespriežot cietumsodu.
Likvidēt milzīgo nevienlīdzību, kāda pastāv materiālās palīdzības ziņā starp īstajiem vecākiem (ieskaitot adoptētājus), aprūpētājiem un — profesionālām pamātēm (audžu ģimeņu vadītājām), tādējādi pārtraucot bērnu patieso ģimeņu diskrimināciju.
Līdzekļu trūkums nav pietiekams iemesls, lai sociālās aprūpes dienesti drīkstētu praktiski iznīcināt maznodrošinātās ģimenes, atņemot vecākiem bērnus. Vajadzētu būt otrādi — materiālo līdzekļu trūkums ir pietiekams iemesls, lai ģimenei tiktu sniegts atbalsts, īpaši bērnam, kurš dzīvo šādā ģimenē. Tādā veidā uz valsts vai pašvaldības budžeta rēķina nodrošinot bērnam to, ko ģimene nespēj, viņa pilnvērtīgai attīstībai, protams neizņemot bērnu no ģimenes.
Aizliegt ģimenes lietu un personīgo datu vākšanu, elektronisko apstrādi, glabāšanu un neatļautu šāda veida informācijas izplatīšanu.
Īpašu vērību piegriezt spēkā esošajai Latvijas Republikas Satversmei, atceļot tās normas, kas pieņemtas pretēji Latvijas pilsoņu interesēm un ir pretrunā ar Satversmi.
Novērst iespēju (attiecīgu likumu un aktu pieņemšanas ceļā) valsts pilnvaras ģimenes aizsardzības sfērā nodot nevalstiskajām organizācijām, jo tām nebūtu jāaizstāj valsts, tās likumīgo tiesību īstenošanā.