Par Latvijas Saeimas juridiskās komisijas sēdi. 1. daļa
Jeļena Korņetova
Otrdien, 2014. g. 4. martā Vecāku Sabiedriskās Kustības «Dzimta» aktīvisti apmeklēja LR Saeimas juridiskās komisijas sēdi (tālāk tekstā — Komisija), kur tika izskatīts jautājums par kārtējo grozījumu korekciju likumā par bāriņtiesām, pirms galējās pieņemšanas trešajā lasījumā.
Ar labojumu tekstu lasītājs var iepazīties atsevišķi, jo šī raksta mērķis ir padalīties ar iespaidiem par pašu sēdi, atspoguļojot dažus no Komisijas pieņemtajiem lēmumiem. Teikšu lielos vilcienos, ka labojumi vēl vairāk paplašina sociālo darbinieku pilnvaras, tai pat laikā nemaz nenodrošinot pastiprinātu viņu profesionalitātes un atbildības mēru, neradot nekādus atbalsta mehānismus ģimenēm, kas nokļuvušas grūtos dzīves apstākļos, pat nemaz nerūpējoties par ģimeni kā tādu. Savus spriedumus pret grozījumiem pamatīgi un argumentēti izklāstīja advokāte no Valmieras — Krista Milberga. Un kopumā šiem spriedumiem mēs piekrītam, izņemot, protams nacistiskos izgājienus, kurus var arī attaisnot ar spriedzi informācijas telpā, sakarā ar notikumiem Ukrainā.
«Ģimene — ir nekas, bērna intereses ir viss», tādа, kā noskaidrojās Komisijas sēdē, ir labojumu iniciatoru galvenā nostādne. Un mūsu slavenās saeimas deputāti šos labojumus pieņēma jau divos lasījumos, pie kam vienbalsīgi. Kāda pārsteidzoša vienprātība!
Un tā, atgriežoties pie notikušās sēdes, mums radās divējādas sajūtas. Kā saka, ir divi jaunumi: salīdzinoši laba un ļoti slikta — un sākšu es ar salīdzinoši labo. Tā slēpjas tajā, ka Komisija pieņēma veselas divas izmaiņas tajā pašā bēdīgi slavenajā Bāriņtiesu likuma 23. pantā, kurš uztrauc daudzu Latvijas vecāku prātus un jūtas. Šis pants nosaka tiesības vienpersonisku lēmumu pieņemšanā par bērnu izņemšanu no ģimenes.
Pirmkārt, pateicoties deputātes Ingas Bites iniciatīvai, kura blakus krievfobiskajiem uzskatiem, tomēr ne vienu reizi vien pierādīja savu neatlaidību un secīgumu pro-ģimeniskas politikas veicināšanā, tagad lai nepaziņotu vecākiem par vietu, kur tiek turēts bērns, papildus būs vajadzīgs policijas atzinums. Šobrīd gan, saskaņā ar divos lasījumos pieņemtajiem papildinājumiem, bāriņtiesas loceklis var ne tikai personiski uz vietas izņemt bērnu, bet arī nepaziņot vecākiem, radiniekiem, kaimiņiem, kur bērns atrodas, ja šis ierēdnis domā, ka tas var radīt draudus bērnam. Vai jūs spējat apjēgt, par kādām lietām vienbalsīgi nobalsoja mūsu deputāti?
Piemēram, Rīgā (mikrorajonā Purvciems), bija gadījums, kad tēvs piekāva zēnu. Zēnu paņēma tieši no skolas mācību stundas laikā pēc tam, kad kāds piezvanīja uz sociālo dienestu, lai painteresētos, ko darīt tādā gadījumā (ģimene laba, tas noticis pirmo reizi, zēnam zilumi pa visu ķermeni). Visa skola bija šokā par neadekvāto policistu un sociālo dienestu reakciju, kas bija tūlītēja un agresīva, par viņu rupjo uzvedību un visatļautību. Neizskatīšu šo gadījumu sīkumos, tik to, kas attiecas uz šo konkrēto labojumu. Neskatoties uz to, ka par «agresoru» tika uzskatīts tēvs, nezin kāpēc māti nelaida apciemot bērnu, kurš visu laiku raudāja un prasījās uz mājām, tracinot krīzes centra darbiniekus (tā Latvijā saucas patversmes). Skaidroja to ar šādu faktu, ka māte neaizsargāja bērnu, neizsauca policiju, un tas nozīmē, ka bija vardarbības līdzdalībniece. Kaut gan māte policiju neizsauca tāpēc, ka tā būtu dēlu uzreiz atņēmusi. Un kurš zina, ja ne stingrā skolas direktores nostāja, kura nolikusi visus darbus malā, metās aizstāvēt šo ģimeni, sāka staigāt pa institūcijām, runāt, rakstīt, pieprasīt taisnīgu šīs lietas izskatīšanu (izrādījās, ka tēvs dēlu sodīja par zādzību; iespējams pārcentās ar sodīšanu, bet to pilnīgi varēja nokārtot ar pārrunām pie psihologa vai tēva sodīšanu; galu galā cilvēkiem ir tiesības vismaz uz lietas izmeklēšanu, lai vismaz kaut ko varētu teikt sevis aizstāvībai!) — ja viņiem nebūtu paveicies ar direktori, iespējams, bērnu pārvestu no vienas patversmes uz citu, pat nepaziņojot vecākiem viņa atrašanās vietu.
Lūk ko praksē nozīmē šāds labojums. Nepārprotami, Ingas Bites papildinājums ir spējīgs kaut mazdrusciņ atdzesēt īpaši dedzīgos «bērnu interešu aizstāvjus», jo tagad viņiem nāksies pamatot šādus cilvēka tiesību ierobežojumus, iesaistot policiju. No otras puses, novērojot tik neveselīgu dedzību no dažu policistu puses , nākas neuzticēties arī viņiem. Tieši tāpēc šo jaunumu es raksturoju kā salīdzinoši labu. Labs šis pants būtu tikai vienā gadījumā — gadījumā, ja tā vispār nebūtu (vēl jo vairāk, tāpēc ka saskarsmes ierobežojumi jau tā ir paredzēti citos likumos).
Otrkārt, tagadējais 23. panta formulējums nosaka, ka lai ierēdnis varētu pieņemt vienpersonisku lēmumu par izņemšanu, pietiek ne tikai ar to, ka viņš ir atklājis dzīvībai un veselībai bīstamus apstākļus, bet viņa atklājums, ka «bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību». Pie tam neviens līdz šim nav spējis pateikt, kas tieši var tik ļoti apdraudēt bērna pilnvērtīgu attīstību līdz tādai pakāpei, ka tas nevarētu pagaidīt koleģiālu sēdi, bet tam nepieciešama steidzama vienpersoniska bez tiesas un izmeklēšanas bērna izņemšana un pārvietošana uz turieni, kur viņam «nekas nedraud» (nerunājot jau par to, ka pašai ģimenei nav tiesību izlemt, kādai ir jābūt bērna pilnvērtīgai attīstībai). Tad lūk otrais ieguvums — frāzes par pilnvērtīgu attīstību izņemšana.
Pēc nepārliecinošas dažu deputātu uzstāšanās par tās nepieciešamību, Komisija tomēr apstiprināja jauno redakciju. Kaut gan pēc mūsu domām, šādi kompromisi arī nav pieļaujami. Jo vienalga 23. panta pirmās daļas formulējums palika diezgan izplūdis: « ja bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa veselību vai dzīvību, bāriņtiesas priekšsēdētājs, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieks vai bāriņtiesas loceklis vienpersoniski pieņem lēmumu par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākiem.»
Zināšanai: termins «bērna aprūpes tiesību pārtraukšana» un «bērna aizgādības tiesību pārtraukšana» nozīmē bērna izņemšanu no ģimenes. Savukārt, termins «aizgādības tiesību atņemšana» aizstāj kādreiz lietoto «vecāku tiesību atņemšana». Tagad neatņem vecāku tiesības, par cik tādu vispār arī nav. Tā vietā, vecākiem ir aizgādības tiesības pār saviem bērniem (sk. 2003. gada izmaiņas ģimenes likumā un visos piederīgajos likumos).
Tāds īsumā salīdzinoši labais iespaids no Komisijas sēdes 4. martā. Par sevišķi negatīvo un to, kas mūs satrieca līdz sirds dziļumiem, es pastāstīšu nākošajā rakstā.