Izglītības stāvoklis Latvijā
Arturs Jefimovs
Visaptverošākais raksturojums mūsu izglītības stāvoklim — «katastrofa».
Latvijai ir unikāla dzīva pieredze zinātnes un izglītības sfērā, bet, neskatoties uz to, tā nesteidzas pielietot to praksē, tā vietā izmanto sistēmu, kas ir plaši izplatīta Rietumos. Tostarp (vairākumam tas var būt negaidīti), Rietumos lietas skolās un universitātēs ir vēl sliktākas nekā pie mums. Un es ar tos saskāros personīgajā pieredzē.
Pusotru gadu atpakaļ es pabeidzu mācības «datoru zinātnes» specialitātē Plimutas universitātē Lielbritānijā. Šai universitātei ir ne tas sliktākais reitings un tā skaitās galvenā universitāte programmētājiem savā reģionā, tomēr trīs gadu apmācību laikā tajā es pilnībā pārliecinājos, ka izglītības līmenis tur nesasniedz pat Rīgas kursu līmeni programmēšanā skolniekiem un ir tīrākais surogāts.
Izrādījās, ka šajā universitātē angļi, kuri tiek apmācīti par programmētājiem, ne tikai neapgūst augstāko matemātiku un fiziku, bet arī palaiž garām pamata priekšmetus, kas nepastarpināti attiecas uz pašu programmēšanu, tādus kā algoritmi un datu struktūra.
Tomēr priekšmets «matemātika» 1. kursā mums bija. Tas ilga 3 mēnešus. Pirmajā lekcijā pasniedzējs sāka ar to, ka daudznozīmīgi uzrakstīja uz tāfeles izteiksmi «2 + 3 ∙ 4» un pajautāja auditorijai: «Varbūt kāds jau zina atbildi?» Paldies Dievam, kāds atbildēja: «14». Tad pasniedzējs sāka detalizēti paskaidrot, ka sākumā vajag reizināt, bet jau pēc tam saskaitīt, bet ja izteiksme «2 + 3» būtu ielikta iekavās, tad sākumā vajadzētu izpildīt darbību iekavās. Šo pārdomu laikā izskanēja pārgudrs vārdu salikums «operatoru prioritāte», bet ne vairāk par to.
Plimutas Universitāte (Lielbritānija)
Eksāmenu es nokārtoju eksterni. To veidoja tests, kura aizpildīšanai mums tiktu dotas 15 minūtes, bet Anglijā tam dod 2 stundas. Vissarežģītākais uzdevums šajā eksāmenā bija ielikt skaitļus sinusu formulā un izskaitļot atbildi ar kalkulatoru (bez kura, starp citu, uz eksāmenu nākt aizliegts). Sinusu formula arī bija dota uzdevuma tekstā.
Programmēšanu pietiekami augstā līmenī es zināju jau līdz iestājos universitātē, bet augstāko matemātiku man Anglijā tā arī nenācās apgūt (to tur vienkārši nemāca). Lai kaut kā aizpildītu tukšumu izglītībā, es iestājos Rīgas Transporta un sakaru institūtā specialitātē «elektronika un elektrotehnika», bet arī šeit es saskāros, lai arī ar ne tik briesmīgu, bet tomēr spēcīgi pamanāmu regresu.
Vienā matemātikas praktiskās nodarbības laikā pasniedzēja sāka drudžaini šķirstīt lapas savā biezajā burtnīcā, lai atrastu nākamo piemēru un pierakstītu to uz tāfeles. Pēkšņi viņa smagi nopūtās un pateica: «Lūk, 2005. gadā Jūs to visu vēl risinātu, bet šobrīd matemātikas stundu skaits ir tik ļoti saīsināts, ka mums nākas to izlaist. Redziet, cik es ilgi šķirstu?» Kā izrādījās, institūti mēģina palielināt matemātikas pasniegšanas stundu skaitu, bet akreditācijas iestādes neļauj tiem to izdarīt. Vai tas nozīmē to, ka vara tīšuprāt iznīcina izglītības sistēmu, kas ir izveidota ar tik lielām pūlēm.
Vēl kas, agrāk skolu veidoja nevis 12 klases, kā šobrīd, bet tikai 10 (latviešu skolās — 11, ņemot vērā krievu valodas padziļināto apmācību). Un šo 10 klašu laikā skolniekiem kaut kā izdevās apgūt daudz vairāk tēmu, kā arī rezultāti bija daudz augstāki.
Cilvēka attīstībā visam jānotiek savā laikā. 12.klases beigās skolēnam jau paliek 19, bet citreiz arī pat 20 gadi. Tas nozīmē, ka līdz 20 gadiem cilvēks dzīvo uz savu vecāku rēķina un neizrāda pietiekamu patstāvību, kas, savukārt, noved pie tā, ka daudzi bērni tā arī paliek infantili visu mūžu. Vai ne tas ir tas, kas nepieciešams mūsdienu vadošajai elitei?
Diemžēl, Lielbritānijas un citi Rietumu eksperti izglītības jomā dod Latvijai savus norādījumus ne tikai par apmācību augstskolās, bet arī, piemēram, uzspiež mums «inovatīvas» apmācības metodes mutiskai rēķināšanai un aritmētikai. Saskaņā ar šīm metodēm, bērnam ir jāspēlē speciālu datorspēli, kurā ir jāšauj «pareizajā atbildē». Tā teikt, šādi informācija tiek apgūta labāk. Par laimi šādas metodes pagaidām ar diezgan vētrainu reakciju tiek atraidītas no mūsu konservatīvā pedagoģiskā sastāva puses. Bet tas ir tikai pagaidām.
Es esmu pārliecināts, ka izglītībai, tajā skaitā arī augstākajai, ir jābūt bezmaksas. Tikai tā var panākt augstāko radošo spēju atbrīvošanu un atmodināšanu katrā cilvēkā, es ticu tam, ka katrā cilvēkā ir apslēpts «ģēnijs».
Kas pēc profesijas bija Leonardo da Vinči un Mihails Lomonosovs? Vai vispār var runāt par vienu profesiju vai specialitāti, kad runa iet par tādiem cilvēkiem? Esmu pārliecināts, ka nē. Piemēram, Leonards da Vinči vienlaicīgi bija mākslinieks, skulptors, arhitekts, anatoms, izmēģinātājs, izgudrotājs un rakstnieks. Lai kam arī tādi cilvēki pieskārās, iznāca šedevrs. Tostarp, viņi bija tikai cilvēki, bet pareizi audzināti un pareizi izglītoti. Var runāt par ģenētiskām nosliecēm, taču tādas veidojošas noslieces var atrast un atmodināt katrā cilvēkā! Tieši šim ideālam arī būtu jākalpo šim augstajam vārdam «izglītība».
Svarīgi atzīmēt, ka izglītība ir nešķirami saistīta ar audzināšanu. Nepietiek bērnam vienkārši dot iespēju labi mācīties, viņu uz to vēl ir jāpamudina. Mazi bērni (bet dažreiz arī pieaugušie) ne vienmēr ir spējīgi uztvert augstāko motivāciju («mācies labi — būsi gudrs»), tādēļ bieži bērns atsakās mācīties, necenšas. Tādos gadījumos mūsu likumdošana nosaka pasniedzējam likt bērnu mierā: «Negrib mācīties — lai nemācās, nevajag viņu piespiest». Diemžēl, arī daudzi vecāki uz to uzstāj. Taču šādi rīkojoties mēs izdarām noziegumu pret bērnu, liedzam viņam ceļu uz nākotni.
Gods un slava tiem pedagogiem, kuri, neskatoties ne uz ko, jau ilgus gadus vienatnē cīnās par mūsu bērnu nākotni. Vienatnē viņiem nesasniegt rezultātu, sabiedrības pienākums ir viņiem palīdzēt.
20 gadus mūsu izglītību plosa smags Rietumu mēris. Tas reizēm nesteidzīgi, bet reizēm galopa solī atņem mūsu bērniem zināšanas, bet mūsu valstij — nākotni. Glābsim mūsu bērnus un mūsu sabiedrību! Radīsim no jauna pasaulē labāko izglītību!