Konfrontācija

Konfrontācijas matrica

Автор:

Vladimir Lukjanovič

Šodien, cilvēka dvēseļu konstruētāji — «piaršiki» — piedāvā un iestrādā apziņā primitīvu, bet labi darbojošos konfrontācijas matricu: «labā impērija» (demokrāti, liberāļi, cilvēktiesību un vispārcilvēcisku vērtību aizstāvji) vai «ļaunie spēki» (ticīgie, tumsas dēmoni, totalitāristi, teroristi…). Un lai arī kā sūdzamies par Padomju pagātni un piešujam tai «visas bumbas», šodien, kā vēl nekad, viss tiek dalīts baltajā un melnajā, atstājot cilvēkam izvēli — viens vai otrs un ne savādāk.

Šāds dalījums ir ilgtspējīgs vairākās paaudzēs. Par nožēlu šo modeli nostiprina ar likumdošanu — kriminālatbildības līmenī, pakāpeniski veidojot aizliegumus noteiktu tēmu apspriešanai. Likumdošanas sfērā notiek plānveidīgs uzbrukums vārda brīvībai. Ar likumu tiek noteikti vainas prezumpcijas standarti.

Diemžēl, cilvēka daba ir tāda, ka mēs nevis draudzējamies ar kādu, bet labprātāk — «pret kādu». To labi ilustrē kādas teātra izrādes aktrises izteiktais: «Meitenes, pret ko mēs tagad draudzēsimies?» Tāpēc mums nepieciešama nevis mistiska ideja, bet miermīlīga un mūsdienīga konfrontācijas matrica, kura dotu iespēju precīzi pozicionēties visiem aktīvajiem sociālajiem spēkiem. Bez tādas matricas visas konsolidējošās sarunas par pilsonisku Vislatvijas sabiedrību ir tukša skaņa. Nabadzīgie — ar bagātajiem, komunisti — ar sociāldemokrātiem, pareizticīgie — ar katoļiem un pie viena arī ar pārējiem protestantiem (bet protestanti savā starpā), latviešu nacionālisti — ar krieviem, amerikānisma piekritēji — ar «Maskavas roku» un tam līdzīgiem. Saprašanās principā nav iespējama, jo katra grupa apkārtējo pasauli vērtē caur savu konfrontācijas matricu, katra atrodas savas matricas noteiktajās robežās. Tas ir tāpat kā savstarpējos diskursos runāt dažādās valodās. Bet Latvijā tiešā veidā runā dažādās valodās, vēl vairāk attālinoties viens no otra. Vēl vairāk, masu informācijas līdzekļi ir sadalīti pēc nacionālās piederības un savā starpā ir tik ļoti izolēti, ka latviešu un krievu auditorijai ir pilnīgi atšķirīga informācija. Statistika liecina, ka vidēji latvieši ASV uztver kā miermīlīgu valsti, turpretī krievi ASV uztver kā vispasaules agresoru, par ko viegli var pārliecināties katrs, kas elementārā līmenī interesējas par politiku, ievadot interneta meklētājā «ASV agresija 20.gadsimtā».

Kā tur ir patiesībā — nav svarīgi, cilvēks domā simbolos. Atliek pieņemt šo matricu un pozicionēt sevi tajā un tu nonāc slazdā. Var sevi pasludināt par antiamerikānistu, antiglobālistu, bet tas nepalīdzēs — stratēģiski tu jau esi zaudējis.

Uzvara ir iespējama tikai tajā gadījumā, kad tiek piedāvāta jauna konfrontācijas matrica un tajā tieši tu — viss baltā, bet tavs potenciālais pretinieks tiek zīmēts melnos toņos.

Paldies Eiropai — tā mums ir piespēlējusi konfrontācijas matricu, kurā neviens nevar palikt malā. Ir uzsākts totāls, totalitārs uzbrukums senākajai cilvēciskajai vērtībai — ģimenei. Tiek samaitāta izpratne par māti, ko uzskatām par svētu un cienījamu. Pavarda un ģimenes sargātāja, dzīvības dāvātāja tiek saukta par «vecāku nr. 1» vai «vecāku nr. 2». Gadsimtiem pārbaudītās vecāku un bērnu attiecības tiek aizstātas ar aizbildniecību kā juridisku jēdzienu. Likumi izplešas un sasniedz intīmo cilvēku attiecību sfēru, mēģinot to regulēt. Tas viss tiek pasniegts kā progress.
Izanalizējot otrā pasaules kara vēsturisko gaitu, cilvēce jau zina, pie kādiem katastrofāliem rezultātiem var novest progress bez humānisma. Vai var būt humānisms bez mīlestības, augstākajā šī vārda izpratnē, un bez augstākās šīs izpratnes izpausmes — mātes mīlestības? Novatori, kuri sludina perversu izpratni par ģimeni, nespēj sniegt atbildi uz šo jautājumu, šādas atbildes nav cilvēces vēsturē. Tās ciltis un tautas, kurās māte nav cienīta kā dzīvības devēja, nav atstājušas mums ne pieminekļus, ne rakstiskas liecības. Mēs par tām neko nezinām, kaut arī varam iedomāties, ka tūkstošgadu cilvēces vēsturē šādi mēģinājumi ir bijuši.

Tad kā vārdā mēs riskējam ar savu bērnu nākotni, pieņemot likumus un praksi, kura ir pretrunā visai zināmajai cilvēces vēsturiskajai pieredzei?