Uzmanīgi! Feminisms!
Natālija Golubeva un Artūrs Razumovs
Turpinām apgaismot maldīgos uzskatus un sagrozītās sociālās parādības, kuras ir daudzu mūsdienu sabiedrības problēmu pamatā. Rindas kārtībā ir tāda parādība kā feminisms. Tāpat kā gadījumā ar toleranci, šeit viss sākās veselīgi, bet beidzas…
Mazliet priekšvēstures. Savās saknēs feminisms balstās tumšo laiku sākumā (kāds šo periodu pazīst ar nosaukuma Kali-Juga), kad vīrišķā un sievišķā līdzsvars sāka izjukt. Bet tieši šis līdzsvars ir patiesa civilizācijas varenuma un uzplaukuma pamatā! Jebkura nācija vai valsts sasniedza lielāku vai mazāku uzplaukuma un attīstības līmeni atkarībā no tā, cik lielā mērā bija sabalansētas sievišķīgā un vīrišķīgā enerģijas.
Tumšajā laikmetā kopā ar vispārējā kultūras līmeņa pazemināšanos un tikumības pagrimumu sievietes stāvoklis kļuva neizmērojami smags un grūts, sieviete kļuva praktiski par verdzeni tiešā šī vārda nozīmē. Turklāt arī tagad atsevišķās Austrumu valstīs nomadu tautās var novērot tādu ainu: pārbraucot uz jaunu vietu, pats klejotājs brauc ar zirgu, bet aizmugurē, pagurusi no karstuma un smaguma, velkas sieva, apkrauta ar saiņiem un bērnu ieskauta.
Ar vispārējā kultūras līmeņa paaugstināšanos stāvoklis kļuva nedaudz labāks, bet vienalga neapskaužams — sievietei bija jābūt mierā ar klusējošas verdzenes vai piegulētājas statusu, kuras panākumi un ietekme pamatā bija atkarīga no viņas skaituma un jaunības. Pazaudējos savu pievilcību, sieviete, kā likums, zaudēja visas savas privilēģijas un tiesības.
Viduslaiku periods pārbrauca sievietei pāri kā buldozers — visi zina, kas ir inkvizīcijas un kā tā ietekmēja eiropeisko genofondu. Tumsonība un tā laika tumšā garīdzniecība saskatīja sievietē ikviena grēka, visu nelaimju un problēmu avotu. Bet, ja sieviete bija pievilcīga un nodarbojās ar zintniecību, tad tika iznīcināta kā Sātana līdzdalībniece un burve.
Ko tur tik tālu iet, paskatieties uz mūsdienu reliģiskajiem uzskatiem par sievietēm un Jums kļūs skaidrs no kurienes radies feminisms. Piemēram, kristietība pazemoja sievieti, sākotnēji padarot viņu par grēcīgu un pakļautu radījumu, pazemināja Svētās vīrieša un sievietes savienības vērtību attīstībai un izaugsmei, nonicināja jebkuru Mīlestību, izņemot mīlestību uz Dievu, paaugstināja bezlaulības un mūku solījumus, pasludinot tos par taisnāko ceļu uz glābšanu.
Vienu vārdu sakot, pilnīga profanācija un pazemojums! Kā šeit nekļūt zvērīgam!
No gadsimta uz gadsimtu sievietei bija jāsamierinās ar atkarīgās un pazemīgās stāvokli, turklāt dažās valstīs sieviete līdz pat šim tiek uzskatīta kā radījums, kas neatbild par savu rīcību un kurai nepieciešama patstāvīga aprūpe: sākumā tēva, pēc tam vīra vai brāļa, bet pēc tam pašas dēla.
Lūk, iemesli, kāpēc radās feminisms, tas, kas kaut kad bija pieņemams un pamatots. Tam ir maza saistība ar mūsdienu feminismu, kas reprezentē tumsonīgu, radikālu un noziedzīgu parādību, kas iznīcina abus Sākumus — gan vīrišķo, gan sievišķo.
No Svešvārdu vārdu, kas ienākuši krievu valodas sastāvā, vārdnīcas (A.N.Čudinova redakcijā, 1902.gads), mēs uzzinām, ka «Feminisms — tas ir vispārējs parādību kopums, kas raksturo sievietes atdzimšanu un viņas tiekšanos ieņemt patstāvīgu lomu dzīvē». It kā laba ideja.
Kādas tad metamorfozes mēs redzam tālāk? Mūsdienu termina traktējums jau izskatās atbaidoši. Atbilstoši Vikipēdijai «tā ir sabiedriski-politiska kustība, kuras mērķis ir piešķirt visām sievietēm, kuras tiek diskriminētas pēc dzimuma, rases, orientācijas, vecuma, etniskās piederības vai sociālā statusa pazīmēm, visu sociālo tiesību pilnību. Plašā nozīmē — tiekšanās pēc sievietes līdztiesības ar vīriešiem visās sabiedrības sfērās. Šaurā nozīmē — sieviešu kustība, kuras mērķis ir sieviešu diskriminācijas likvidēšana un viņu pielīdzināšana vienādās tiesībās ar vīriešiem».
Lūk šeit arī slēpjas lamatas.
Ja sākotnēji tā bija kustība, lai uzlabotu sieviešu stāvokli, vēlāk kļuva par kustību, lai piešķirtu sievietēm vēlēšanu tiesības un iespēju mācīties par ārstu/inženieri/pētnieku un pēc tam strādāt šajās sfērās, tad mūsdienu izkropļotā feminisma seja spējīga nobiedēt jebkuru burlaku!
Aktīva feminisma sagrozīšana sākās pagājušā gadsimta 60-os gados. Kad vairāk vai mazāk adekvāti kustības mērķi bija sasniegti, tā neizzuda, bet pretēji, aizdegās ar jaunu spēku, kuru stiprināja dažādas revolūcijas, bet jo īpaši seksuālā.
Iedomājieties, cik ļoti bija bojātai bija jābūt indivīda psihiskajai veselībai, lai pasludinātu, ka dzimumu lomas, ģimene un bērnu dzimstība ir patriarhālas sabiedrības iestādītas normas, lai dominētu pār «neaizsargātajām un pazemotajām sievietēm!»
Pamazām feminisms dziļi iesakņojās rietumvalstu likumdošanā, universitātēs, koledžās un skolās, masu medijos, un pats ļaunākais — rietumvalstu ģimenēs un cilvēku domāšanā! Lūk stāsts, kas to apstiprina.
Ņujorka. Mūsdienas. Kāds jauns vīrietis, kurš nesen bija ieradies ASV no Krievijas, piedāvāja savai kolēģei, kura pārvācās strādāt citā kabinetā, palīdzēt pārnest rakstāmgaldu. Uz šo piedāvājumu viņš atbildes vietā saņēma nopūtas, pretenzijas un jautājumus, vai viņš šo sievieti ciena vai nē? Ka viņš, izsakot šādu piedāvājumu, ir viņu aizvainojis, un kā viņš iedomājas uzskatīt, ka viņš ir stiprāks par viņu. Kolēģe apsolīja iesniegt sūdzību priekšniecībai, ko arī izdarīja.
Tāda ir mūsdienu feminisma kroplīgā seja!
Vai arī Skandināvijas valstis, kur lielākā daļa vīriešu ir emocionāli, neizlēmīgi un kautrīgi radījumi. Tai pašā laikā skandināvu sievietes ir stipras, drūmas un depresīvas, jo pastāvīgi ar kaut ko cīnās, tai skaitā pašas ar sevi.
Uz kurieni tas ved? Par to liecina pašnāvību statistika, kurā Skandināvijas valstis ieņem diezgan nozīmīgu vietu saraksta augšgalā.
Ja uzmanīgi ieskatīties mūsdienu feminisma principos, tad kļūst skaidrs, ka tas neprasa līdztiesību ar vīriešiem, bet gan sieviešu maskulinizāciju. Tas pieprasa no sievietes cīņu, iekarošanu, bastionu celšanu, valsts pārvaldi. Bet vai tas ir tas, kas dara sievieti patiesi laimīgu? Vai tas dara laimīgu viņas ģimeni un tuviniekus? Priekš kam vajadzīgi visi šie «gribu kā vīrietis»? No kurienes radušies šie kompleksi?
Mēs tagad zinām, no kurienes. No seniem laikiem, kad tika izjaukts vīrišķā un sievišķā līdzsvars, un sievietēm noformējās nepilnības komplekss, ko vīrieši katrā ziņā uzturēja, sakot līdzīgas frāzes, kā šīs: «viņai taču tas piedodami, viņa taču ir sieviete», vai «ko tur ņemt vecenes vērā!»
Tas ir paša no jauna izraksts kaps. Jo sieviete cenšas panākt «taisnīgumu». Tikai šajā karā uzvarētāju nav un nevar būt. Par to vajadzētu aizdomāties visiem, kuriem ir simpātiskas feminisma idejas.
Šī ideoloģija ir pārpildīta ar cilvēka nīšanu, ar noteiktu plānu iznīcināt visu visapkārt: sievietes, vīriešus, bērnus, ģimenes, valsti, tautu…
Šī kustība nepaceļ īstas sievišķības autoritāti, bet noniecina pretējā dzimuma autoritāti, apvainojot to agresijā, seksismā, pasludinot to par visa ļaunuma sakni. Kaut kur jau mēs to esam dzirdējuši. Bet bija tumšie laiki, bet tagad ir aususi gaisma, un ir laiks atvērt acis!
Atcerieties L.N.Tolstoja teicienu: «Sieviete, kas vēlas līdzināties vīrietim, ir tikpat pretīga, kā sievišķīgs vīrietis». Noniecinot vīrišķību, automātiski tiek noniecināta arī sievišķība, kas cilvēkus šķir gan no personīgās, gan ģimenes, gan sabiedriskās un tautas laimes un labklājības kopumā.
Būsim gudri — atmetīsim savstarpējos cīniņus un tuvosimies tai harmonijai, kas bijusi laiku iesākumā!