Tēvi, esiet tēvi!
O. Nokiforovs
Par Freida teoriju un mūsu bērnu audzināšanu
Ejot šodien garām grāmatu plauktiem nevar nepriecāties . Cik daudz mēs atdotu , lai varētu iegādāties šīs grāmatas 10—15 gadus atpakaļ. Atceros, cik priecīgs biju iegādājoties kādā no Daugavpils grāmatnīcām vienu no Ž. Piaže sacerējumiem. Šodien ikkatram piedāvā Z. Freida, E. Berna, T. Harrisa, E. Fromma darbus, daudzus mūsu un ārzemju psihologu, filozofu darbus. Šodien Z. Freids vairāk nekā citi ar nemīlamām partejiskām un ideoloģiskām cenzūrām, stabili ieņēmis vietu mūsu grāmatu plauktos. Diemžēl, viņa rakstības stils ir diezgan sarežģīts, tas prasa zināšanas psiholoģiskajā un psihiatriskajā terminoloģijā. Tāpēc piedāvāju apskatīt dažus jautājumus bērna psihoseksuālajā audzināšanā, aizskarot dažus aspektus, kurus lasītājam būtu grūti saprast.
Bērna audzināšana sākas ar viņa piedzimšanu. Pirmajos gados uz bērnu attiecas tā psihes daļa, kuras Z. Freida darbos ir ar nosaukumu «ID» vai «Neapzinātā». No 3-6 gadiem notiek galvenās rakstura iezīmju formēšanās, sevis meklēšana, sava vieta attiecībās ar cilvēkiem, sava dzimuma saprašana utt. Mēģināsim izsekot, kā tas notiek mūsu ģimenē.
Galveno lomu bērnā ieņem māte. Tas ir cilvēks kurš bērnu baroja ar krūti, mainīja autiņus, spēlējās ar viņu. Māte gatavo ēdienu visai ģimenei, visu mazgā, uzkopj dzīvokli, viņai ir daudz lādītes ar skaistām podziņām, aromātiski, spīdoši smaržu baloniņi, no viņas nenāk tabakas smarža, vispār māte ir tā, kas velta vislielāko uzmanību bērnam. Toties tēvs veselām dienām kaut kur pazūd (ja vien viņš nav bezdarbnieks), bet vakarā lasa avīzi vai skatās televizoru. Kas nu ir galvenais? Māte vai tēvs? Protams, ka māte.
Z. Freids apgalvo, ka maziem bērniem ir trīs galvenās pamatprasības, kas regulē viņu aktivitāti. Tā ir mīlestība, kontrole un iekļūšana sabiedrībā. Šīs pamatprasības bērns pilnīgi neapzinās, tās parādās tikai viņu tieksmē. Šinī vecumā bērns ir ļoti mīlīgs, maigs attiecībā pret cilvēkiem, kurus viņš mīl, ļoti stipri pārdzīvo pieaugušo piezīmes par savu rīcību, izrādot visu jūtu gammu par pārliecību savā vienreizībā un ģenialitātē līdz smagai depresijai, ja vecāki nenovērtē, piemēram, viņa zīmējumus uz viesistabas tapetēm. Viņa ir raksturīgi uzmākties ar savu klātbūtni, kas bieži kaitina vecākus un būt klāt, kad apspriež pieaugušo rīcību vai uzvedību.
Lūk, laikam visiem zināma intuīcija, kad ģimene gaida ciemiņus. Māte virtuvē gatavo cienastu, kad pēkšņi bērns ierodas ar savu mašīnīti, imitējot visas skaņas efektus. Kamēr māte ir aizņemta pie plīts, mazulis saliek visu cukurtrauka saturu mašīnas kravaskastē un laimīgi smaida, skatoties uz mātes pārsteigto seju: «Ko tu esi izdarījis? Ej projām! Neredzi — es esmu aizņemta!» utt. Mazulis ir spiests aiziet, kaut gan šeit ir tik interesanti. Viņš meklēja piedalīšanos un kontroli no paša galvenā cilvēka ģimenē bet viņu izdzina ārā. Mazajā sirdī paslēpās mazs apvainojums, un viņš iet uz istabu, kur tēvs lasa avīzi vai skatās televizoru. Bērnam ir nepieciešams noņemt šo apvainojumu, viņš piespiež tās pie tēva ar vaigu, pie tāda stipra un gudra, bet televizorā beidzās reklāmas pauze un vispār tēvam nepatīk tāda mīlināšanās, viņš saka: «Neaiztiec mani, ej spēlējies!». Jā. Nav saprašanas, nav mīlestības. Ar nolaistu degunu mazulis staigā pa dzīvokli, meklēdams nezināmas izjūtas. Un nav nekāds brīnums, ka viņš tās meklē tur , kur nevajadzētu. Bērnam vecāki ir — vienkārši tēvs un māte, nevis vīrietis un sieviete. Ja, kāds viņu kontrolēs, tad tā būs māte , ja sagaidīs kādu maigumu un mīļumu, tad atkal no mātes. Tieši no mātes bērns saņems visvairāk apmierinājumu savās sociālajās prasībās. Tāpēc mazulis tik bieži pieņem mātes uzvedības formas, cenšas būt tai līdzīgs. Bet atgriezīsimies mūsu ģimenē.
Vakarā atnāk ciemiņi. Mazulim tiek piešķirts stingri reglamentēts laiks no katra ciemiņa. No mazuļa skatījuma tiek uzdoti ļoti garlaicīgi jautājumi: »Cik tev gadi? Nevar būt, ka trīs ar pusi. Tu taču esi liels.«, utt. Kaut viens painteresētos: «Kurš ir nopircis tik skaistu mašīnu vai kā aug puķu kastē uz loga iestādītā apelsīnu sēkla.» Bet pieaugušajiem ir savas runas. Mazulis pacietīgi gaida, kad varēs iesaistīties kopējās sarunās. Un, lai māte nedomā, ka viņš laicīgi ies gulēt. Te onkuļi iedzer un uzsmēķē un mazulis saprot ka viņš te ir lieks. Viņš dodas pie tantēm. Tās apmīļo, iedos konfekti un ar patiku noklausās dzejolīti, kuru zina mazulis. Tas nozīmē, ka tantes ir daudz interesantākas par onkuļiem. Viņas ir galvenās un labākās.
Kad meitenes bērnudārzā, sadalot visas sieviešu lomas, saka zēnam «Tu būsi tēvs. Ej liecies uz dīvāna un lasi avīzi!», mūsu zēns jau ir pārliecināts ka var iegūt apmierinājumu dzīvē (jo spēle — tā ir bērna dzīve), ja ir aktīvs tajā, nodarbojās ar interesantām lietām, pieņemot sieviešu lomu. Ir domas, ka uz meiteni neatstāj tādu iespaidu tēva trūkums, kā uz zēnu. Jo meitenēm vienmēr blakus ir māte no kuras tās iemācās kā uzvesties sievietei.
Z. Freida darbus no padomju laika grāmatnīcu plauktiem izdzenā tā sauktā teorija — panseksulizms. Tas nozīmē, ka zēniem ir «Edipa komplekss» — tā ir neapzināta seksuāla tieksme pie mātes un greizsirdība uz tēvu, bet meitenēm «Elektras komplekss» seksuāla tieksme pie tēva un greizsirdība uz māti. Atkārtosi vēlreiz, ka tieksme rodas neapzināti un ir saistīta ar bērna barošanu ar krūti, agrām bērna sociālām asociācijām utt. Viss tas ir aprakstīts Z. Freida darbā «Trīs esejas par seksuālo teoriju».
Laikam daudzi ir redzējuši, kā meitenes aktīvi palīdz mātei virtuvē, dara citas mājas lietas, cenšoties to parādīt tēvam. Dažreiz viņas saka «kad es izaugšu, es apprecēšos ar tēti un būšu labāka sieva nekā māte». Tēvi izrāda ārēju vilšanos, kad piedzimst meita, bet izjūt arī neparastu sajūtu, kas izpaliek, piedzimstot dēlam. Atgriezīsimies mūsu ģimenē.
Ko redz maza meitenīte? Māte patstāvīgi lamājās ar tēvu par dažādiem sīkumiem, neizlaižot gadījumu, lai pasvītrotu, kāds viņš nesaprātīgs, neveikls, nepilnvērtīgs, viņa tur viņu «zem papēža». Mazulei rodas stipras pretrunas: no vienas puses, neapzināta tieksme pēc tēva, cildināšana un mīlestība pret viņu, no otras puses — tēva attiecības ar māti, reālais stāvoklis ģimenē. Un mazo meiteni neapzinoties nostāda izvēles priekšā starp māti un tēvu. Pie kā var novest viena vai otra izvēlē?
Sen jau ir manīts, ka bērni parasti dara to, ko dara pretējā dzimuma vecāks bet par uzvedības paraugu tiek ņemt sava dzimuma vecāks. Ja meitene izvēlās tēvu, tad visas trīs vajadzības, par kurām mēs runājām agrāk, meitene realizē caur viņu. Šajā gadījumā greizsirdības dēļ uz māti, viņas sieviešu uzvedības stils neapzināti tiek atstumts. Labi, ka meitene to atradīs kādā citā — tantē, mātes draudzenē, kaimiņienē utt. Ja nē — tad viņa sabiedrībā ieies caur pieņemto vīrieša lomu. Katrs laikam ir redzējis meitenes, kas dod priekšroku futbolam savas sētas puišu kompānijā, un bieži viņas pat ieņem līdera pozīciju. Uzaugot, tādas meitenes dod priekšroku vīrieša stila drēbēm, nemīl kosmētiku, par viņām saka: «tas ir mūsu puika».
Otrs, daudz biežāk izvēlētais variants — mātes izvēle. Tad visas trīs vajadzības realizējas caur māti, un tieksme uz tēvu tiek iedzīta neapzinātības dziļumā, un pretrunas pastiprinās. Meitene mātē sāk meklēt labāku «citu tēvu» un neatrod, tāpēc ka māte ir teikusi: «Ka visi vīrieši ir slinki un nederīgi». Tā ka mīlestības tieksmi apmierina māte, meitene neapzināti pieņem vīrieša lomu, cenšoties kļūt pat vairāk nekā vīrietis.
Kad meitene izaug, viņa dod priekšroku fenimistiskiem jauniešiem, neskatoties ka viņas izvēle izbrīna draudzenes un apkārtējos, bet galvenais, ka tas patīk arī meitenes mātei. Un tas ir likumsakarīgi, jo pildīt zemapziņā pieņemto vīrieša lomu viņa var tikai tad, ja partneris izpilda sieviešu lomu. Iegaumējusi mātes stratēģiju ģimenes attiecībās, šī meitene nākotnē apspiedīs savu partneri tieši tā, kā māte tēvu. Par sekām mazliet vēlāk.
Tālāk — skola. Skolotājs, pats gudrākais cilvēks, arī kā likums ir sieviete. Notiek savdabīga aizvietošana: mātes vietu aizņem skolotāja. 6-7 gadu vecumā galvenā nodarbošanās bērnam ir mācīšana no 5 gadiem sākas vecums «kāpēcīši». Daļa vecāku autoritātes pāriet uz skolotāju. Bieži pirmklasnieki saka: «Zini, bet skolotāja teica, ka tā nemaz nav». Redzams, ka mātes ir saskārušās, ka viņu dēli — skolnieki tagad pret viņām attiecās aukstāk.
Pārcelsimies uz skolu, pastaigāsimies pa pirmklasnieku gaiteņiem stundu pārtraukumā. Pa centu iet Lilita Bērziņa — 1a klases skolotāja, un aiz viņas bariem skrien bērni. Katrs cenšas pieskarties, pievērst sev uzmanību, izpelnīties kaut pilienu maiguma. Viņi grib apmierināt savas mātes prasību (jo skolotāja tāpat kā māte ir sieviete). Mēs ievērojam, ka starp viņiem ir tikai meitenes. Zēni skraida tepat netālu, bet klāt nenāk. No bērnības tēvs (dažreiz arī māte) viņiem ir mācījis, ka zēnam nav piedienīgi pieglausties kādam.
Bet problēma ir tevī, kad lielas briesmas draud tiem zēniem, kuri uzdrošinās tuvoties savai mīļotajai skolotājai, un kura kādu no tiem pielaiž sev tuvāk. Nav noslēpums, ka daudzi skolotāji mīl «komandēt» bērnus, domādami, ka tiem vajadzīga stingrība, «lai neizlutinātos» izpildot, pēc būtības, vīrieša lomu, liekot zēniem turpretī pieņemt sieviešu lomu. Savukārt meitenēm liek saprast, ka viņas ir «visam galva». Viņas redz sagrozītu sieviešu uzvedības formu — varas un spēka intelektu, tiesības «sodīt un žēlot».
Baidoties pret sev izraisīt pedagoga dusmas un vecāku izbrīnu, atzīmēšu, ka lielas reizes sagādā zēni — teicamnieki. Jo zēniem ir nepieciešams tikt uzņemtiem cilvēku sabiedrībā. Bet tā kā caur skolotāju realizējas mīlestības un kontroles apmierinājums, tad zēni nāk pie secinājuma, ka skolotāja pārbauda un kontrolē viņus, kā māte un izdara secinājumu par viņu, kas ir saistībā ar viņa mīlestības vajadzību. Tas ir — «viņa man liek divniekus, tāpēc ka nemīl mani un nemīl tāpēc, ka man ir daudz divnieku». Tas ir pinums starp sieviešu neoficiālu lomu un oficiālo pedagoga lomu skolotājas izskatā, kas dara patstāvīgu diskomforta stāvokli zēnos, kas saistīts ar pārējo trīs prasību neapmierināšanu. Vienīgais variants — ir labi mācīties. Zēns «lien no ādas ārā» — kļūst par teicamnieku «mīluli». Jūs teiksiet: «Tas ir labi!», bet viņš taču kļūst par tādu izmantojot sieviešu lomu. Lai kļūtu par mīluli pie autoritāras skolotājas ar vīrišķīgu varu, zēnam ir jāizpilda sieviešu loma, var būt tas ir iemesls, ka šādus zēnus klasē nemīl, sevišķi citi zēni.
Kas attiecas uz meitenēm, skolotāja zemapziņā redz katrā no viņām savu meitu un attiecīgi pret viņām izturas. Daudziem skolotājiem savā profesijas specifikā patīk komandēt bērnus, atņemot viņiem patstāvību un iniciatīvu. Bieži vien viņi pieturas pie tādas taktikas arī pret saviem bērniem un protams arī pret saviem «mīluļiem».
Meitene, kura bērnībā ir izvēlējusies no abiem vecākiem valdonīgo māti, protams būs starp skolotājas «mīluļiem». Tāda meitene ir teicamniece mācībās un kļūst par klases vecāko. Toties iekšēji tāda meitene alks pildīt vīrieša lomu, un ja ar skolotāju tas neizdodas, tad attiecībās ar klases biedriem — tiek dota pilna vaļa.
Šis raksts tika gatavots uz konsultāciju materiālu pamata. Uz šīm konsultācijām nāca sievietes, kuras neatrada apmierinājumu ģimenes attiecībās, bet guva labu izaugsmi karjerā, bija aktīvas sabiedriskajā dzīvē. Pastāvīgi stresi, uzbudinājums, nesadzīvošana — vai tas nav rezultāts psihoseksuālās audzināšanas izkropļojumam. Visas šīs pacientes iekļaujas mūsu aprakstītajā audzināšanas modelī un bērnībā tiešām sastapās ar valdonīgu māti un autoritatīvu skolotāju. Toties par tēvu, skatoties, ko viņas ir izvēlējušās bērnībā, atsaucas vai ar nostaļģisku sajūsmu vai ar nepatiku. Ja meitene izvēlējās tēvu, skolā tāda meitene tika noraidīta no skolotājas puses, jo juta viņā vīrieša pozīciju, kuru arī mājās mēģināja izskaust savos bērnos. Tā kā sākuma skolā skolotāja ir — augstākā autoritāte — tad arī pārējie klases biedri tādu meiteni nepieņem. Meitene slikti mācās (vai tad skolotāja būs pret viņu objektīva?) un ar zēnu palīdzību realizē savu vajadzību uzņemšanā.
Tālāk — vairāk. Iespējas pusaudžu vecums — vecums pretrunām, personisko atziņu maiņa, lūzums bērnības autoritātēs. Zēniem ar nepareizu psihoseksuālās lomas formulējumu parādās auskari ausīs, gari mati sakārtoti fantastiskās frizūrās. Tādi zēni pārāk lielu uzmanību velta savam ārējam izskatam, gaumes trūkums un vēlēšanās izcelties starp vienaudžiem liek krāsot matus dažādos toņos, ģērbties sevis šūtos neiedomājamos tērpos un izmatot mātes kosmētiku. Var būt es pārspīlēju, bet ieejiet jebkurā diskotēkā lielākā pilsētā un Jūs pārliecināsieties, ka pārspīlējums nav tik liels. Tā ka ar bērna audzināšanu, caurmērā, nodarbojas mātes, tas var izdarīt secinājumu: ka ar viņu palīdzību apzināti vai neapzināti tiek bērns tiek virzīts tādās sevis izpaušanas formās.
Mūsu meitene pusaudžu vecumā, izvēlējusies mātes uzvedības līniju, vairs nemierina sevi ar ilūziju par mātes nevarību un pareizību. Viņa ir aizņemta ar cīņu pret skolotājas varu un ar savām labajām sekmēm valda par visu klasi, ir tajā līdere.
Meitene, kura ir pieņēmusi tēva lomu, turpina draudzēties ar zēniem, kuri ir skolotājas atraidīti un apvainojušies uz skolu mēģina mazāk laika pavadīt tajā. Nerunāsim par to, kādas pamatvērtības ir tādās kompānijās, jo lielākā daļā tādās vispār nav.
Uz iepriekš teiktā pamata izdarīsim dažādus secinājumus.
Pirmkārt, kā vecākiem audzināt zēnu no 3 līdz 6 gadiem. Kā izvairīties no novirzēm psihoseksuālajā attīstībā Jūsu bērnam, var tikai izmantot savstarpējās attiecības starp laulātajiem, kā arī pret bērnu. Mēs domājam, ka tēvam ir jāuzņemas liela daļa mājas darbu, lai dēls redzētu, ka viņš te ir galvenais. Protams, ja kāda ir vienalga, kas izaugs no viņa dēla — vīrietis vai kaut kas līdzīgs sievietei, viņš var uzsvērt, ka tā ir «sieviešu lieta». Būtu ļoti labi, ja sievietes atrastu sevī spēku «nezāģēt» saviem vīriem pierādot viņu «niecību», bet gan celtu viņu autoritāti dēla priekšā. Lai visus «sarežģītos un grūtos» jautājumus risina tēvs. Savādāk mātes savā pieaugušajā dēlā atradīs sev «jaunāko draudzei». Ļoti svarīgi ir arī novērot kādas lomas dēls izvēlas spēlējoties. Uzmanieties, ja tās ir sieviešu. Bīstams ir arī «saindēšanas» efekts, kad grupā ir pieņemts, lai zēni izvēlās galvenās, bet sieviešu lomas, lai iesaistītos spēlē ir jāpieņem jaunpienācējam.
Otrkārt — ir nepieciešama gudrs sadalījums ģimenē, lai bērni varētu realizēt savu mīlestību pret pretējā dzimuma vecākiem (apmierināt savus «Edipa» un «Elektras» kompleksus), par vajadzība pēc kontroles un pieņemšanas — no sava dzimuma vecāka. Tad psihoseksuālais formējums «Es» noritēs normāli.
Treškārt, daži novēlējumi skolotājiem un pirmsskolas bērnu audzinātājiem: nevajag komandēt bērnus, «apspiest» viņus, jo kā teicis J. Korčaks: «Ja bērns ir izdarījis pārkāpumu, pats labākais ir piedot viņam.». vienīgais līdzeklis kā izbēgt no aprakstītajām problēmām — aktīvi iesaistīties tēviem savu dēlu skolas lietās. Bērnam no 6-10 gadiem galvenā nodarbošanās ir mācības, viņš tajā vēlas atrast kontroli un iesaistīšanos. Lai zēns to atrod vīrietī. Tevī! Kontrolējiet kā mācas Jūsu dēls, kā izpilda mājas darbus, uzslavējiet par panākumiem tā parādot Jūsu ieinteresētību, uzlabojiet attiecības ar skolotāju un klasi un tad Jūs redzēsiet ar kādu pateicību un dievināšanu Jūsu dēls skatīsies uz jums.
Labas, uzticīgas attiecības ģimenē starp vecākiem ir laba ķīla Jūsu dēla vai meitas rakstura formēšanās. Ja rodas kādi konflikti — tad risiniet tos bez bērniem, neiesaistiet Jūsu strīdos bērnus, nelieciet izvēles priekšā. Šajā gadījumā Jūsu ģimenē valdīs miers un saticība un bērni Jūs mīlēs ar atklātu, uzticīgu mīlestību. Lai palīdz Jums Dievs!
O. Nikiforovs
psiholoģijas doktors,
Latvijas Universitātes profesors