Personīgais piemērs — veltīts vecākiem un topošajiem vecākiem
Natālija Golubeva un Artūrs Razumov
Šodien mums ir plaša pieeja daudz dažādām grāmatām par bērnu audzināšanu, daudzums metodiku, kas bez mitas stāsta par saviem plusiem bērniem un vecākiem. Bet tas viss ir sekli. Un viss ne par to.
Tiek palaists garām pats galvenais — pirms sākt audzināt bērnu, vecāk, audzini pats sevi! Priekš kam? Viss ir ļoti loģiski un dabiski. Dauzu gadu garumā galvenie un gandrīz vienīgie cilvēki mazulim — mamma un tētis, viņi bērnam ir visa pasaule. Un tikai no viņiem ir atkarīgs, vai tā būs laba pasaule, vai ne visai. Materiālā puse ir svarīga, bet audzināšana saskaņā ar augstām morāles un garīgām nostādnēm ir daudz svarīgāka, par bērna izglītošanu prestižā skolā vai universitātē.
Bet audzināt vajag ar savu piemēru. Tādi varianti, kā: «smēķēšana — ārprāts, es savam bērnam neļaušu smēķēt» (runā smēķējošs vecāks) vai: «sūtīšu bērnu sportot» (runā vecāks, kurš diennaktīm skatās Eirosportu uz dīvāna), neies cauri. Tikai ar savu piemēru var parādīt, kā var patikt lasīt grāmatas, kopt dārzu, skraidīt pa mežu, turēt tīrību, cienīt vecākos, būt atbildīgam, turēt vārdu…
Ja vecāki rūpējas par savu veselību un ir uzmanīgi pret higiēnu, tad arī bērns šīm sfērām pievērsīs vajadzīgo uzmanību. Ja vecāki mīl lasīt grāmatas, un mamma vai tētis ar grāmatu – pierasts pasākums, tad bērns lasīs labprāt. Ja vecāki ir uzmanīgi pret saviem vecākiem: bieži sazvanās, brauc ciemos, tad arī bērns uzsūks rūpes un cieņu pret saviem vecākiem.
Pievērsiet uzmanību, ka bērnam noteikumi ir sveši, viņš uz tiem pat nereaģē, jo nesaprot to jēgu. Viņš no mazotnes kopē vecākus un tuviniekus: viņu uzvedību, žestus, vārdus, intonāciju, sejas izteiksmes sarunas laikā.
Ja vecāki dot priekšroku atdot bērnus mūsdienu tehnoloģiju varā, tad viņš kopēs jauniešu filmu un multfilmu personāžu uzvedību. Un viss būtu labi, ja ne vien lielākās daļas bērnu kanālu saturs — tas ir atklāti agresīvs un notrulinošs.
Apmānīt bērna dabu nesanāks, un kāpēc gan to darīt? Bērns turpinās kopēt visu, kas ir viņa vecāku iekšienē, tāpēc daudz konstruktīvāk un racionālāk ir pievērst uzmanību sev pašam, lai pēc tam nebrīnītos no kurienes bērns ir ņēmis tādu reakciju un izrādīšanos.
Parādiet ar savu piemēru, kādam/kādai jābūt! Tad arī vairākums tā saucamo «bērnu vecāku problēmu» pārsprāgs kā ziepju burbuļi!
Noslēgumā gribās citēt Ļevu Tostoju:
«Es par audzināšanu nekad neesmu rakstījis, tāpēc ka pieņemu, ka audzināšana ir, dzīvot pašam labi, tas ir pašam kustēties, audzināties, tikai ar to cilvēki ietekmē citus, audzina tos. Un vēl jo vairāk bērnus, ar kuriem ir saistīti. Būt patiesam un godīgam ar bērniem, neslēpjot no viņiem to, kas notiek dvēselē, ir vienīgā audzināšana. Tostarp pedagoģija ir zinātne par to kā dzīvojot slikti, var labi ietekmēt bērnus, tāpat kā mūsu medicīna — kā dzīvojot pret dabas likumiem, tomēr būt veselam. Zinātnes ir viltīgas un tukšas, kas nekad nesasniedz savu mērķi. Visas audzināšanas grūtības izriet no tā, ka vecāki ne tikai nelabo savus trūkumus, bet arī attaisno tos sevī, negrib redzēt šos trūkumus bērnos».
Mainīsimies uz labo pusi — un pasaule izmainīsies kopā ar mums!