Atliktas dzīves neiroze — viltīga un nežēlīga
Natālija Golubeva un Artūrs Razumovs
Аtcerieties, kas jūs esat, ko cerat no dzīves sagaidīt un dariet, mācieties, trenējieties, kustieties! Tad viltīgais ienaidnieks, kurš pastāvīgi cenšas mūs iemidzināt, nepārprotami atkāpsies.
Droši vien daudzus ir apciemojušas cerīgas domas, ka īstajai dzīvei vajadzētu sākties kaut kad vēlāk — pie noteiktiem apstākļiem, bet pašreizējā dzīve ir tikai kā gatavošanās tai – īstajai!
Kādiem jaunās dzīves perspektīvas ir paša cilvēka rokās:
«Tad, kad aiziešu no šī darba…»,
«Tad, kad uzrakstīšu diplomdarbu…»,
«Tad, kad sapelnīšu daudz naudas…»,
«Tad, kad sākšu dzīvot atsevišķi…»
Pārējos gadījumos, lai jaunā (īstā) dzīve varētu sākties, būtu nepieciešams, ka kāds cits nodrošinātu vajadzīgos apstākļus (partneri, vecāki vai radinieki, dažkārt pat pilnīgi sveši (!) cilvēki:
«Tad, kad vīrs beigs dzert…»,
«Tad, kad dēls pabeigs augstskolu…»,
«Tad, kad meita izies pie vīra…»,
«Tad, kad no blakus dzīvokļa izvāksies tie riebīgie kaimiņi…»,
«Tad, kad pārcelsimies uz citu pilsētu…»
Un tā cilvēks dzīvo, gadu no gada uz vēlāku laiku atliekot ne tikai jaunu un interesantu darbu, kādu aizraušanos vai hobiju, brīvdienas vai ceļojumu, bet arī savu personīgo laimi un labu noskaņojumu. Tā var paiet vairāki gadi, bet dažkārt pat desmitgades. Vēl 20 un pat 30 gados šķiet, ka visas plānotās ieceres noteikti piepildīsies. Tūlīt-tūlīt! Vēl tikai mazdrusciņ jāpagaida! Bet 40 un 50 gados cilvēks jau sāk saprast, ka dzīve paiet, bet ilgi gaidītās pārmaiņas tā arī neatnāk. Cilvēks iekrīt depresijā, saslimst ar smagu, neizārstējamu slimību, bēg dažādās atkarībās, mēģina izdarīt pašnāvību… Tas ir veids kā sevi atklāj «atliktas dzīves neiroze».
Šo terminu ieviesa psiholoģisko zinātņu doktors Vladimirs Serkins, interesantās grāmatas «Šamaņa smiekli» autors. Pēc viņa domām, neirotiķis no normāla cilvēka, galvenokārt, atšķiras ar to, ka normāli cilvēki problēmas risina, bet neirotiķi, tieši otrādi — tās regulāri atliek, atrodot savai bezdarbībai attaisnojumus.
Lai būtu vieglāk izprast jautājuma būtību, sniegsim kādu piemēru no psiholoģes Jeļenas Martinovas pieredzes:
«Atceros, kā reiz es apciemoju savu paziņu. Pēc šķiršanās viņš gatavojās pārdot dzīvokli, jo bija nolēmis pārcelties uz citu pilsētu. Viņa sieva bija aizbraukusi ātrāk, paņemot līdzi gandrīz visas lietas. Dzīvoklis bija tukšs un nolaists. Varēja redzēt, ka remonts tajā praktiski nekad nebija veikts. Bet ģimene ar diviem maziem bērniem tajā bija nodzīvojusi jau turpat 10 gadus! Es iegāju tualetē un uz poda ieraudzīju briesmīgu, vecu, sasistu vāku. Tas bija tik vecs, ka nebija iespējams pat uzminēt tā krāsu. Vairākās vietās saplīsis, tas bija rūpīgi aptīts ar izolācijas lentu.
— Aleksej! Vai tiešām viņa (es domāju mana paziņas bijušo sievu) paņēma arī poda vāku? — es pajautāju, turot aizdomās nabaga sievieti pilnīgā merkantīlismā.
— Nē taču, — viņš vienkārši atbildēja. — Šis vāks šeit bija jau tad, kad mēs šo dzīvokli nopirkām no kādas večiņas.
— Desmit gadus atpakaļ?! — es noelsos.
— Jā, — viņš vēlreiz vienkārši atbildēja.
— Un jūs desmit gadus uz tā sēdējāt?! - manam sašutumam nebija robežu!
— Jā! Un kas tur tik liels? — bija pienācis laiks brīnīties viņam. - Mēs taču taisījāmies aizbraukt no šīs pilsētas. Tāpēc arī remontu netaisījām un šo vāku nemainījām.
— Bet šāds vāks taču maksā tikai kapeikas salīdzinot ar tavu algu! Vai tiešām tu nevarēji nopirkt jaunu? — es atkal biju nesaprašanā. Aleksejs vien klusējot paraustīja plecus.
— Ļoša! Jūs taču visa ģimene — tu, sieva un bērni — lietojāt šo vāku desmit gadus! — es iesaucos, šokēta par savu pēkšņo atklājumu.
Aleksejs kļuva dusmīgs:
— Es taču tev teicu, ka mēs taisījāmies pārcelties. Kā tu nesaproti?!
Es pārstāju strīdēties. Šī bēdīgā, tukšā dzīvokļa izskats parādīja man, ka šajā namā, un tātad arī ģimenē, bija maz mīlestības, maz prieka, maz laimes. Šeit dzīvoja tikai pastāvīga tās gaidīšana. Laimi nesagaidījusi, ģimene izjuka…»
Izeja ir vienkārša: atcerieties, kas jūs esat, ko cerat no dzīves sagaidīt un dariet, mācieties, trenējieties, kustieties! Tad viltīgais ienaidnieks, kurš pastāvīgi cenšas mūs iemidzināt, nepārprotami atkāpsies!