Kas ir «ordnungs»
Marina Hakimova-Gatcemaijere
(Raksts publicēts daļēji — iepazīšanai)
Vācu raksturs un sadzīviskā kārtība asociējas ar akurātību, precizitāti, punktualitāti un pieticību. Apskatīsimies uz šodienas vāciešu ikdienu, lai saprastu, kas tad patiesībā ir izslavētā vācu kārtība — «ordnungs». Laipni lūgti Vācijā, valstī, kurā ir uzvarējis ordnungs.
Guten morgen, guten tag
Vācija ir provinču zeme. Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo mazās, akurātās pilsētiņās, kuras ielenc gleznainas lauku ainavas. Dzīve tur norit klusi, mierīgi, vienveidīgi. Paši vācieši ar lepnumu konstatē, ka viņu ikdiena pēdējo simts gadu laikā gandrīz nav mainījusies. Ārēji tā atgādina pasaku. Rīts. Kirhē (baznīcā) nozvana zvans, no bodītēm un kafejnīcām nāk tikko izceptu bulciņu un kafijas aromāts, akurātas mājsaimnieces ar groziņiem steidzas uz tirgu, večiņas un vecīši slauka pagalmus un rušinās pa dārziņiem, cilvēki uz ielas sveicina viens otru, visi visus pazīst jau paaudzēm ilgi, bet bodīšu pārdevējas jau iepriekš zin, ko jūs gribēsiet nopirkt: «Jums kā parasti, divus gabaliņus salami un piecus gabaliņus vārītas desas, her Šmit?» Vai arī: «Bet Jums, frau Zauer, kā parasti brekeli un pončiku? Un kā klājas Jūsu meitai?»
Spēļu mājiņas ielenc ziedu jūra, uz palisādēm stāv keramikas rūķīši, visur zied vijolītes. Aizkustinājums pārņem katru, kurš nonāk vācu pilsētiņā vai ciematā: katrs vācietis cenšas maksimāli krāšņi un ar gaumi izrotāt savu mājokli. Izsists logs, šķībs žogs, nokaltis koks, atkritumi uz ielas, nevīžīgi saģērbts cilvēks ar alus pudeli rokās — kas tāds te nav sastopams.
Vācu lielpilsētās ir pavisam cita aina. Lielpilsētas visā pasaulē ir līdzīgas: steiga, piesmacis gaiss, debesskrāpji. Minhenes vai Berlīnes ielās sastopamas ārzemnieku masas, viesstrādnieki no Polijas, Dienvidslāvijas, Baltijas, Ukrainas un Baltkrievijas. Katrā vācu lielpilsētā ir turku, ķīniešu un afrikāņu kvartāli, kuros vācieši cenšas neiegriezties. «Imigranti ir nepieciešami kā lēts darbaspēks un nācijas atjaunināšanai, tāpēc mums pret viņiem ir jāizturas iecietīgi un toleranti,» — samiernieciski saka vācieši.
Vācija patiešām ir sadalīta divās dažādās daļās: steidzīgā dzīve megapolēs un patriarhālā dzīve provincē. Tās ir divas paralēlās realitātes. Bet, lai saprastu vācu kārtību, vislabāk ir iegremdēties provinciālajā pasaulē.
Zāļu dziru izdzeri, vesels ātri palieci
Vācijā ir divu veidu medicīniskā apdrošināšana: obligātā un privātā. Par pašu lētāko (obligāto) ir jāmaksā sākot no 50 eiro mēnesī. Ar šo apdrošināšanu jūs varat griezties pie ģimenes ārsta, kurš jūs nosūtīs pie terapeita. Ārsta izsaukums uz mājām, «ātrā palīdzība», steidzama diagnostika un ārstēšana obligātajā apdrošināšanā neietilpst un tas ir jāapmaksā atsevišķi. Nesen manai paziņai strauji palielinājās spiediens un viņa izsauca «ātros». Ārsts izmērīja spiedienu un izrakstīja tabletes — 5 minūšu darbs. Bet pēc dažām dienām viņa saņēma rēķinu 170 eiro apmērā.
Cilvēks, kuram ir «lētā» apdrošināšana, ir spiests nedēļām un pat mēnešiem ilgi gaidīt rindā pie speciālista. Ārstēšanās stacionārās iestādēs arī ir jāapmaksā atsevišķi. Tikai gulta slimnīcā (bez procedūrām un diagnostikas) maksā 10 eiro dienā. Dārgā privātā apdrošināšana var ietvert sevī arī steidzamu diagnostiku, ārstēšanos stacionārā iestādē un pat regulāru atpūtu sanatorijā. Tās cena ir atkarīga no veselības stāvokļa, vecuma, darba vietas un pacienta dzīvesveida. Piemēram, pilnībā vesels, jauns, vientuļš, sportisks, dienas režīmu ievērojošs, alkoholu nelietojošs un nesmēķējošs klerks var cerēt, ka viņam privātā apdrošināšana izmaksās minimālo maksu — 200 eiro mēnesī. Savukārt balzaka vecuma sievietei, kurai ir nenormēta darba diena, daži lieki kilogrami un kura pārāk neaizraujas ar sportiskām aktivitātēm, apdrošināšanas kompānija var paprasīt daudz lielāku summu.
Starp citu, dēļ saaukstēšanās, gripas un migrēnas vācieši pie ārstiem neiet. Ārstējas ar paraceptamolu un tautiskiem līdzekļiem. Vācijā skaitās nepieklājīgi noslogot ārstus ar šādām problēmām. Piemēram, manam dēlam pus gadu sāpēja vēders. Reizi nedēļā mēs gājām pie bērnu ārsta, kurš, neslēpjot savu neapmierinātību, mums izrakstīja «siltu termoforu», «aukstu termoforu», «diētu», «pastaigas svaigā gaisā» utt. Es beidzot neizturēju un paprasīju: « Izrakstiet mums, lūdzu, nosūtījumu uz analīzēm!» Uz ko pediatrs mierīgi atbildēja: «Laboratorijas analīzes ir ļoti dārgas, tāpēc, kamēr sāpes ir paciešamas, vienkārši jāgaida, kamēr tās pāries.»
Ih lībe dih
Vācu sieviete ir neatkarīga, lepna, pašpārliecināta un visbiežāk arī vientuļa persona. Pat ,ja viņai ir draugs vai vīrs, viņa tāpat ir pati par sevi un pati priekš sevis. Tiklīdz meitene ir beigusi skolu, viņa parasti aiziet no vecākiem. Sēdēt mammai un tētim uz kakla, dzīvot ar viņiem vienā dzīvoklī ir slikts tonis. Tāpēc jau kopš 18 — 19 gadu vecuma vācietes aizdomājas par iztikas pelnīšanu. Un šī tēma viņām ir aktuāla līdz pat sirmam vecumam. Darbs, karjera, pašpilnveidošanās ir pirmajā vietā, bet daudzām arī vienlaicīgi otrajā vietā ar. Domas par algu un profesionālo izaugsmi izstumj domas par skaistumu, stilu, ģimeni, vīriešiem un bērniem. Tāpēc personīgās attiecības daudzas vācietes veido tad, kad ir profesionāli sevi apliecinājušas, un arī balstoties uz aprēķinu.
«Man ar Paulu bija labi», — stāsta man savu mīlas stāstu 35 gadus vecā Klaudija. — «Tikai viņš dzīvo citā pilsētā. Lai satiktos, mums ir jānobrauc ar mašīnu 70 kilometri. Tas ir ilgi un dārgi. Tāpēc mēs šķīrāmies.» «Es nevaru sev atļauties romantiskas attiecības šogad, « — atzīstas Margareta, kurai ir 28 gadi. — «Man ir jāmācās un jāstrādā. Mīlestība tam traucē.» «Mans brālis riskē palikt par vecpuisi,» — saka Beata. — «Viņš maksā alimentus par diviem saviem dēliem, bet tas nozīmē, ka neviena pienācīga vāciete nesaistīs ar viņu savu dzīvi, jo viņam vienmēr būs ievērojami mazāki ienākumi kā viņai.»
«Kā es izskatos? Vai tas viņam patiks? Ko viņš padomās? Vai pievērsīs uzmanību? Vai uzaicinās uz vakariņām?» Vācu sievietēm tādi jautājumi neeksistē. Viņām ir nospļauties, ko pateiks, padomās vai izdarīs vīrieši. Tāpēc pilnīgi vienalga vai viņām mugurā ir skaista jaciņa un vai auskari piestāv acu krāsai. Vāciete netiecas apprecēties, jo viņai vienai arī ir labi un sevi viņa spēj nodrošināt. Bet, ja gribās romantiku un mīlestību, tad vienmēr var atrast neoficiālu partneri. Vācijā ir ļoti daudz pāru bez bērniem un zīmoga pasē. Piemēram, Frankfurtē 80 procentu mājokļu paredzēti vientuļniekiem vai arī divām personām. Vācieši nesteidzas dzemdēt bērnus. Visizplatītākais bērnu radīšanas vecums vācu sievietei ir 35—40 gadi, kad viņai jau ir veiksmīga karjeras izaugsme, pieklājīgs rēķins bankā, mašīna, māja ar terasi, dārziņš un veselīgs seksuāls partneris. Bet arī dzemdējot bērnu, standarta vāciete pacentīsies pēc iespējas ātrāk atgriezties darbā. Sēdēt mājās un vārīt putriņas viņai ir kā murgains sapnis.
«Man galvenais ir «es», otrā vietā — «mēs», bet trešā vietā — «viņš»», tā ir devīze, kuru es izlasīju populārā vācu sieviešu interneta mājas lapā. Nav grūti iedomāties kā šādos apstākļos mutē vācu vīrieši. Viņi baidās aplidot dāmu, teikt tai komplimentus, dāvāt puķes (viņi var tikt apvainoti par uzmākšanos). Viņi nemaksā sievietes vietā kafejnīcās un restorānos (var tikt apvainoti par sieviešu tiesību pārkāpšanu). Vācu vīrieši jau sen ir atradinājušies sabiedriskajā transportā dot vietu sievietei, atvērt dāmas priekšā durvis, palīdzēt viņai nest smagumus. Vācu jaunieši tiek audzināti pēc feministiskas sabiedrības likumiem, kurā ir pasludināta pilnīga dzimumu vienlīdzība. Ja jūs paprasīsiet vācietim, ar ko sieviete atšķiras no vīrieša, viņš nosauks tikai dzimumatšķirības. Citu atšķirību nav un nevar būt. Tādi vāru salikumi kā «vīrieša pašcieņa», «vīrieša gods», «vīrišķīga uzvedība», «vīrieša spēks», «vīrieša raksturs» ir novecojuši. Vārds «mačo» bieži tiek izmantots kā lamuvārds. Bet vārdu «vīrišķība» un «sirdsapziņa» vispār nav. Toties ir daudz terminu, kuri apzīmē «vienlīdzību», «toleranci», «sapratni», «iecietību», «pieņemšanu».
Kindersurpraiz
Bērni izlido no ligzdiņas uzreiz pēc skolas pabeigšanas un paši veido savu dzīvi. Bagātie vecāki reizēm palīdz studentiem, ļaujot piepelnīties, vai arī apmaksā dzīvokļa īri ar nosacījumu, ka pēc mācībām students atdos parādu.
«Man nav tiesību zvanīt saviem vecākiem — pensionāriem, kad vien ienāk prātā,» — stāsta man pazīstamais vācietis. — «Es nevaru viņus traucēt brokastīs, pusdienās, pēcpusdienu snaudā, kafijas dzeršanas laikā pulksten piecos, vakariņās, vakara ziņu skatīšanās laikā, vēlu vakarā un naktī. Ja man ļoti vajag ar viņiem parunāt, tad es viņiem zvanu starp desmitiem no rīta un pusdienslaiku.»
Ja vecs cilvēks ir saslimis vai arī tam ir kādas problēmas, viņš tādēļ netraucēs bērnus. Pa priekšu pazvanīs ārstam, pēc tam sociālajam dienestam, veco ļaužu un invalīdu atbalsta dienestam, kādu Vācijā ir neskaitāms daudzums… Un tikai pēc tam paprasīs palīdzību saviem pieaugušajiem bērniem. Vecmāmiņas, kuras sēž ar saviem mazdēliem Vācijā ir nonsenss. Vecie cilvēki ir pārliecināti, ka pilnībā ir atdevuši savu parādu, dzemdējot un uzaudzinot bērnus. Vācu večuki dzīvo tikai sev un viņi šķiet ir visbezbēdīgākie, visatbrīvotākie, visaizsargātākie un visbrīvākie cilvēki Vācijā. Valsts rūpējas par viņiem pilnā apmērā, garantējot medicīnisko apkalpošanu, apkopšanu, atpūtu un uzturu. Daudzi, īpaši tie, kuri ir paslinki vai arī nespēj sevi vairs apkopt, izvēlas dzīvot veco ļaužu pansionātos vai veco ļaužu komūnās, kur ir pieczvaigžņu viesnīcu līmeņa apkalpošana un komforts.
Ar bērniem un mazbērniem ir pieņemts tikties divreiz gadā — Ziemassvētkos un Lieldienās. Šajās dienās vācu vectētiņi un vecmāmiņas cep pīrāgus un aicina savus pēcnācējus uz tēju vai kafiju. Citās dienās radinieki satiekas tikai galējas nepieciešamības gadījumā un pēc iepriekšējas vienošanās. Frāze, ierodoties negaidīti ciemos, «mammu, biju netālu no Tavas mājas un nolēmu ieskriet uz tasi tējas», var tikt uztverta kā rupjība.
Ētikas stunda vācu skolas septītajā klasē. Skolotāja diktē uzdevumu: «Divas draudzenes devās uz lielveikalu. Viena nolēma nozagt šokolādi. Pie veikala izejas viņu ievēroja apsargs, bet mazai zaglei izdevās aizbēgt. Draudzenei aizbēgt neizdevās. Apsargs prasa pateikt aizbēgušās meitenes vārdu un uzvārdu. Ko jūs, bērni, izdarītu šīs meitenes vietā? Kas jums ir svarīgāks — likums vai draudzība?» Visi bērni bez izņēmuma atbildēja: «Likums ir svarīgāks par draudzību. Zagle ir jāizdod.»
Reiz vienā Ziemassvētku pasākumā es pajautāju turīgiem vācu vīriešiem: «Ja jūsu acu priekšā huligāns iesit jūsu mātei, ko jūs darīsiet?» «Ir jāiesūdz huligāns tiesā,» man atbildēja. «Bet pašiem tikt galā un izrēķināties ar huligānu uz vietas?», es biju neizpratnē. «Apvainotas sievietes aizsardzībai mūsu valstī ir policija un tiesas, ne par velti mēs maksājam nodokļus,» paskaidroja mani tā arī nesapratušie vācu vīrieši.
Tā īsumā izskatās dzīve Vācijā. Ievērojiet ordnungu un būs labi.
Avots: Krievijas avīze «Moja semja» («Mana ģimene»), 2015.gada janvārī Nr.5 (moya-semja.ru).