Krista Milberga

Concerning amendments to “Orphans’ Court” law

Автор:

Krista Milberga, attorney at law

This post has not been translated into English yet. If you know Russian or Latvian language, you can help our organization by translating this text into English and emailing it to us at [email protected]. We will be very grateful for it.

Kam: Latvijas Republikas 11. Saeimas Juridiskai komisijai un tās locekļiem

Man ir zināms, ka 4. martā Saeimas Juridiskā komisija skatīs grozījumus Bāriņtiesu likumā uz trešo lasījumu. Diemžēl grozījumi jau atbalstīti Saeimā divos lasījumos.

Lūdzu Saeimas Juridisko komisiju, pirms lemt par grozījumu Bāriņtiesas likumā virzīšanu trešajam lasījumam, pievērst uzmanību šādiem faktiem:

  1. Vispirms starp Bāriņtiesu likuma grozījumiem, paralēli bāriņtiesu pilnvaru palielināšanai, nemanīju prasību paaugstināšanu bāriņtiesu darbiniekiem. Būtiskākais, ka vēl ar vien par bāriņtiesu priekšsēdētāju un locekļiem vienlīdz var būt gan Latvijas Reublikas pilsoņi, gan nepilsoņi. Tas nozīmē, ka jau šobrīd ir iespējama situācija, ka par Latvijas Republikas pilsoņa ģimeni un iejaukšanos tajā, lemj nepilsonis, kas nespēj pat izlemt, kuras valsts pilsonim būt, bet ļoti iespējams, ka drīzāk ir lojāls kādai citai valstij, kas nav Latvijas Republika (skatīt Bāriņtiesu likuma 10. panta 1. daļas 1. punkts). Turklāt pašvaldības var, bet tām nav obligāti, izsludināt atklātu konkursu uz bāriņtiesu locekļu amatiem. Lieki piebilst, ka tādu konkursu praktiski nav(skatīt Bāriņtiesu likuma 9. pants).
     
  2. Visas ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas, kurās tiek ievietoti bērni, Latvijas Republikā ir privātas. Šo iestāžu finansiāla pastāvēšana biežāk ir atkarīga no valsts finansiālā atbalsta, kas savukārt tiek organizēts pēc principa “nauda seko bērnam”. Pats par sevi šis princips kaitējumu nerada, tomēr tā īstenošana un piemērošana faktiski savtīgos nolūkos - gan. Vēršu Jūsu uzmanību uz faktu, ka neviens normatīvais akts nenosaka nedz bāriņtiesu, nedz Slimību profilakses un kontroles centra vai citas valsts institūcijas pienākumu kontrolēt un atbildēt par to, lai konkrētais krīzes centrs/institūcija atbilstu bērnam drošas vides prasībām. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad vesels bērns, izņemts no ģimenes ar vienpersonīgu lēmumu, tiek ievietots institūcijā un tur iegūst dažādas infekcijas (kašķi, utis utt.). Diemžēl nedz Bāriņtiesu likuma pašreiz spēkā esošā redakcija, nedz tā grozījumi nenosaka Bāriņtiesas pienākumu ievietot bērnu bērna dzīvesvietai vistuvākajā institūcijā. Mēdz būt gadījumi, kad bērns tiek aizvests no vecāku dzīvesvietas tik tālu, ka vecākiem ir praktiski neiespējami apvienot darbu ar bērna apciemojumiem iestādē, kur nu vēl to atļauties “pacelt” finansiāli. Šādas situācijas neveicina ģimenes atkalapvienošanos un nav bērna interesēs. (Skatīt Bāriņtiesu likuma 23. panta 2. d.) Turklāt arvien biežāk apstāklis, ka vecāki nav pietiekami bieži apciemojuši bērnus, kā rezultatā notikusi atsvešināšanās, kalpo par ieganstu aizgādības tiesību atņemšanai vispār.
     
  3. Latvijas Republika nav spējusi pilnībā pievienoties Eiropas Sociālajai hartai. Latvija šobrīd nespēj ratificēt Eiropas Sociālās hartas 4. pantu, kas definē taisnīgas darba atlīdzības jēdziena izpratni, t. i., par taisnīgu darba atlīdzību uzskatot tādu darba atlīdzību par kuru iespējams nodrošināt cilvēka cienīgus dzīves apstākļus pašam un ģimenei. Kamēr Latvijas valsts pati nespēj nodrošināt tādu tiesisko vidi valstī, kas padarītu neiespējamu iespējamību nodarbināt cilvēkus par netaisnīgu darba atlīdzību, tikmēr paplašināt bāriņtiesu pilnvaras, tostarp kā pamatu bērnu izņemšanai no ģimenes minot ekonomisko vardarbību (tā arī nevienojoties Latvijā par šī jēdziena izpratni), ir absolūti nepieļaujami. Tāpat nedz Civillikuma 177. pants, nedz kāds cits normatīvais akts nenosaka kritērijus, kādiem jāatbilst bērna mājoklim, lai tas būtu piemērots likumdevēja izpratnei par bērnam piemērotu dzīvesvietu. Tādējādi šis jēdziens atstāts subjektīvai bāriņtiesu darbinieku interpretācijai. Latvija ir pietiekami daudznacionāla un daudzreliģiju valsts, kur valda dažāda izpratne par bērniem nepieciešamo. Valsts uzskata, ka ģimenei jāspēj nodrošināt bērna vajadzības. Tas ir pareizi, tomēr nav taisnīgi, ka tai pat laikā bērna vajadzības audžuģimenes un institūcijas nodrošina par daudz ievērojamākiem līdzekļiem nekā salīdzinoši to dara ģimenes. Ir acīmredzami, ka paredzamie grozījumi ir vērsti nevis uz ģimenes atbalstu, t.sk. sociālajiem un rehabilitācijas pasākumiem ģimenei, bet gan uz juridisku personu dažādu aprūpes iestāžu institucīju finansiālu atbalstu un "izaugsmi".
     
  4. Uzskatu, ka pilnīgi noraidāmi ir I. Viņķeles iesniegtie grozījumi trešajam lasījumam, kas paredzētu bāriņtiesas pilnvaras lemt par bērna ievietošanu ārstniecības iestādē un rehabilitācijā, ja tam nepiekrīt vecāki. Jau spēkā esošais likuma regulējums dod iespēju bāriņtiesai atņemt aizgādības tiesības vecākam, kurš negādā par bērna veselību. Tomēr aplam būtu, neatņemot vecākam aizgādības tiesības, rīkoties vecāka vietā, tādējādi šķietami likumīgi pārkāpjot vecāka tiesības un pienākumus, kas noteikti Civillikuma 177. pantā. Turklāt, ņemiet vērā, ka pat pieaugušu cilvēku pret viņa gribu ievietot ārstniecības iestādē nedrīkst. Izņēmumi ir tikai tad, ja cilvēks atrodas tādā veselības stāvoklī, ka neapzinās un nespēj apzināties savu darbību sekas un apdraud savu vai apkārtējo dzīvību. Vēršu Juridiskās komisijas uzmanību uz faktu, ka personas piespiedu ievietošana ārstniecības iestādē un piespiedu ārstēšana iespējama tikai uz tiesas nolēmuma pamata (kriminālprocesa ietvaros pat tikai ar pašas personas piekrišanu). Bāriņtiesa nav tiesa, turklāt tās darbiniekiem nav izvirzītas, nedz obligātas augstākās juridiskās izglītības, nedz augstas nevainojamas reputācijas prasības, kas tiek izvirzītas tiesu varai piederīgām personām.
     
  5. Šobrīd spēkā esošais regulējums, konkrēti Bāriņtiesu likuma 23. panta nosacījumi, nosaka gadījumus, kad bāriņtiesa var vienpersonīgi lemt par bērna izņemšanu no ģimenes – tie ir apstākļi, kas ir bīstami bērna veselībai un dzīvībai, apdraud bērna tikumību, attīstību un drošību. Bet neviena Bāriņtiesu likuma norma, nedz arī izskatāmie grozījumi neparedz bāriņtiesas pienākumu šādos gadījumos pieaicināt prokuroru, advokātu un policiju, vienlaicīgi fiksējot apstākļus, no kuriem bērns tiek izņemts objektīvu, tiesā pārbaudāmu pierādījumu veidā (foto vai video). Administratīvajās tiesās gan rajonu, gan apgabalu līmenī nākas saskarties ar situāciju, ka vienīgie pieradījumi ir bāriņtiesu darbinieku “sacerējumi” protokollēmumu veidā, kuriem nav nekādu citu objektīvu pierādījumu, turklāt izrādās arī neatbilst faktiskajiem apstākļiem. Jau šobrīd Kriminālprocesa likuma 6. pants nosaka gadījumus, kad nekavējoties uzsākams kriminālprocess un veicamas visas nepieciešamās darbības, lai iegūtu visus pierādījumus, pēc iespējas saudzīgākā veidā attiecībā pret cietušo personu. Biedējoša ir statistika, ka no desmit gadījumiem, kad bērni izņemti no ģimenēm ar vienpersonīgiem lēmumiem, it kā vardarbības vai tās pastāvošu draudu dēļ, tikai vienā gadījumā ir uzsākts kriminālprocess. Statistikas par to, cik no šiem gadījumiem ir nonākuši tiesā nav.
     
  6. Un visbeidzot. Bāriņtiesu lēmumi ir administratīvi akti, kurus fiziskas personas var pārsūdzēt administratīvajā tiesā. Diemžēl Latvijas valsts nodrošina valsts apmaksātu juridisko palīdzību ārzemniekiem - patvēruma meklētājiem administratīvajās lietās, bet nenodrošina iespēju saņemt valsts apmaksātu juridisko palīdzību Latvijas iedzīvotājiem lietās par bāriņtiesu pieņemtiem lēmumiem. Lai gan ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības, tomēr vairums Latvijas cilvēku paļaujas uz "kompetento" amatpersonu “mierinājuma” vārdiem, ka viss jau būs kārtībā - pastaigāsiet pie psihologa, atpūtīsieties no bērniem un bērni atgriezīsies mājās. Faktiski tieši sociāli mazaizsargātās ģimenes ir pakļautas iespējamai neattaisnotai bāriņtiesu iejaukšanās privātā dzīvē. Tieši tāpēc, ka šīm ģimenēm nav pieejama valsts apmaksāta juridiskā palīdzība administratīvā procesa lietās par bāriņtiesu lēmumiem, ir necilvēcīgi un netikumīgi paplašināt jau tā plašās bāriņtiesu pilnvaras.
     

Uzskatu, ka paredzamie grozījumi ir vērsti nevis uz ģimenes atbalstu un aizsardzību, t.sk. sociālajiem un rehabilitācijas pasākumiem ģimenei, kādu pienākumu uzliek Satversmes 110.pants, bet gan uz juridisku personu dažādu aprūpes iestāžu institūciju atbalstu - kā finansiālu, tā arī normatīvu, lai nodrošinātu to netraucētu darbību ilgtermiņā.

Pirms esiet izvērtējuši šos aspektus, lūdzu Jūs atturēties no Bāriņtiesu likuma grozījumu tālākas virzīšanas.

2014. gada 03. martā.

Patiesā cieņā,
četru bērnu mamma
zvērināta advokāte Krista Milberga